Iepriekšminēto cēloņu dēļ zemnieki grima nabazībā, kā arī pieauga to sociālā spriedze. Tieši konkrētā sabiedrības slāņa neapmierinātība un tieksme pēc patiesības uzliesmoja zemnieku nemierus 1822., 1823., 1841. gadā . Taču visas zemnieku iniciātīvas tika brutāli apturētas no krievu armijas puses; muižas pārvaldniekam bija tiesības sodīt nepaklausīgo zemnieku ar miesas sodu; dažreiz zemnieku sodīšana notika publiski . Tādējādi zemnieki bija tikai vairāk ierobežoti savās tiesības, vēl nepaspējot sajūst brīvlaišanas garšu.
Baidoties no plašākiem zemnieku nemieriem Krievijas impērijas varas iestādes veica papildus reformas situācijas uzlabošanai – likumos tika izdarīti vairākie grozījumi. Izvērtēsim reformu pieņemšanas nepieciešamību uz Vidzemes zemnieku likuma grozīšanas piemēra. 1845. gadā Krievijas cars parakstīja “77 papildus pantus” pie Vidzemes zemnieku likumiem. Kaut gan spēkā palika atļauja slēgt klaušu nomas līgumus, noteikumi paredzēja, ka kalpa dienas garums, juridiskās attiecības ar muižnieku, nomas maksa bija oficiāli pierādāmas, kā arī tika izvirzīta prasība pēc personas, kas varētu pārbaudīt nomas līguma saturu . Secināms, ka likumos ieviestie jauninājumi apmierināja gan muižniecības vēlmes, gan arī zemnieku gribu.
Runājot par Latgali, tad tur bija spēkā Krievijas impērijā atsevišķi izdotais zemnieku brīvlaišanas likums. Taču atšķirībā no Vidzemes un Kurzemes par šā likuma grozījumu cēloni var uzskatīt 1863. gada sacelšanās Polijā un Lietuvā . Savu lomu nospēlēja arī zemnieku pienākumus muižas klaušu pildīšanā, kā arī ikgadējas naudas nodevas maksāšana muižniekam. Zemnieki ar šādu kārtību nebija apmierināti un pretojās tai, jo citur Krievijā zemniekiem zemi un tās kopšanai vajadzīgo inventāru iedalīja bez tūlītējas izpirkšanas noteikuma . Šie notikumi piespieda Krievijas valdību pieņemt lēmumu par zemnieku atbrīvošanu no klaušām un gruntsnomas vairākājās Krievijas guberņās, tā skaitā arī Latgalē .
…
