Savu nosaukumu Zemgales reģions ir ieguvis no baltu ciltīm zemgaļiem, kuri pēc 13.gadsimta vēstures avotu ziņām apdzīvoja šī reģiona robežas un veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu. Jau sākot ar 2.gadsimtu Zemgale bija kultūras un izglītības centrs, bet no 5. līdz 9.gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukuma periodu.
Zemgaļu leģendārā osta Mītava 13.gadsimtā bija lielākā konkurente Rīgai. Arī Daugavas senleja ir bijusi apdzīvota jau aizvēstures laikos. Laikā līdz 13.gs. Daugavai bija īpaša nozīme, kā dabiskam ūdens ceļam starp dienvidu un ziemeļaustrumu Eiropu. Šajā laikā uzplauka klasiski senlatviešu pilskalni.
13.gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks. 1290.gada krusta karotāji nopostīja pēdējo zemgaļu nocietināto pili, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, kā rezultātā zemgaļu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14.gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas. Muižu saimniecību izveide izraisīja būtiskas Zemgales lauku apdzīvotības un kultūrvide izmaiņas, veidojās jaunas agrārās attiecības.
Laikā no 1561.-1795.gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste (daudzviet rakstos sastopama kā Kurzemes hercogiste), kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs bija Jelgavas pilsēta. Hercogistē bija 4 vitspilskungi – Jelgavā, Tukumā, Sēlpilī un Kuldīgā. Pastāvēja 8 pilskungu iecirkņi, tai skaitā Dobeles un Bauskas novadi.
Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un savu lielāko saimniecisko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.g.). Hercogistē darbojās manufaktūras, darbnīcas un cepļi, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateris, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, protams, arī alus un spirta brūži, medību un uguņošanas vajadzībām ražoja pulveri.
Uzskata, ka 1710.gada Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīves veida tradīciju 2 – 4 māju ciematos. Sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības.
Arī nonākot Krievijas impērijas sastāvā 1795.gadā, Zemgales reģions gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918.gadā bija Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgavas pilsēta.…
