Lauksaimniecība ir viena no nozīmīgākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, kas ražošanas procesā izmanto vienu no retajiem Latvijas dabas resursiem – zemes auglības potenciālu, kas apvienojumā ar darbaspēku, kapitālu un vadītspēju spēj dot jūtamu ieguldījumu valstī ražotajā iekšzemes kopproduktā.
Racionāla lauksaimniecības ražošanas attīstība lielā mērā nozīmē racionālu dabas resursu izmantošanu. Līdz ar to lauksaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir: valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar kvalitatīvu pārtiku no vietējiem lauksaimniecības produktiem; konkurētspējīgu ienākumu nodrošināšana lauksaimniecībā strādājošajiem; racionāla dabas resursa zemes izmantošana.
Kopš 1990. gada valstī notiekošās agrārās un ekonomiskās reformas gaitā nozare ir būtiski mainījusies. Šajā laikā principiāli mainījušies saimniekošanas ekonomiskie nosacījumi. Pēc dziļa ražošanas krituma, ko izraisīja krasā valsts atbalsta samazināšanās lauksaimniecībai reformu pirmajos gados un tirgus pārstrukturēšanās, 1997. gads bija pirmais kopš reformu sākuma, kad ražošanas fiziskais apjoms pieauga, kas liecina par zināmu augšupejas sākumu. Pārliecība par lauksaimniecības kā ražojošas nozares sekmīgas attīstības iespējām balstās uz nozares potenciāla analīzi. Ir pierādīs un pārbaudīts, ka Latvijā saules, gaismas, siltuma, mitruma un augu šķirņu potenciāls ir pietiekams, lai iegūtu 6 – 7 un vairāk tonnas graudu, 40 – 60 tonnas kartupeļu, 5 – 7 tonnas zāles sausnas no katra attiecīgās kultūraugu grupas sējumu hektāra. Pašlaik lauksaimniecības attīstību nelimitē lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības.
Integrācija pasaules tirgū un Eiropas Savienībā ir priekšnoteikums lauksaimniecības sekmīgas attīstības iespējām. Latvijas lauksaimniecības ražošanas potenciāls pārsniedz valsts iekšējo patēriņu, tāpēc bez pieejamiem eksporta tirgiem nozare spētu izmantot ne vairāk kā pusi no sev pieejamo dabas resursu potenciāla. …
