Zemes reformas vispārīgs raksturojums un tiesiskais regulējums

Zemes reformas vispārīgs raksturojums un tiesiskais regulējums

Jau 1918.gadā, kad tika nodibināta Latvijas valsts, viens no nozīmīgākajiem pasākumiem bija zemes reforma, kas tika īstenota no 1920.– 1937.gadam, bet to pārtrauca 1940.gadā padomju varas nostiprināšanās un tās īstenotā zemes nacionalizācija.
Ar Saeimas 1940.gada deklarāciju „Par zemes nacionalizāciju”, visa zeme pārgāja valsts īpašumā. Latvijas zemnieks no zemes īpašnieka kļuva par tās lietotāju.1
Latvijas Republikai atgūstot valstisko neatkarību, tās tautsaimniecības interesēs būtiski bija pāriet uz tirgus ekonomiku, kuras pamatā būtu privātīpašums un privātā iniciatīva.
Pāreja uz tirgus ekonomiku nav iespējama bez zemes un ar to cieši saistīto ēku un būvju privatizāciju.2 Šī mērķa sasniegšanai 1990.gadā sākās plaši zemes reformas darbi, tika uzsākta īpašuma tiesību atjaunošana bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kā arī valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija.
Sākoties masveida privatizācijai Centrālajā un Austrumeiropā, šī reģiona valstīm nebija īstu zināšanu, kā realizēt pāreju no valsts īpašuma formas uz privātīpašumu. 3
Tādējādi arī Latvijai, veicot zemes reformu, nebija izsvērtas gatavības un pieredzes kā to organizēt.
Sākot darbu jaunajai LR Augstākajai Padomei, tik pieņemts LR AP 1990.gada 13.jūnija lēmums „Par agrāro reformu Latvijas Republikā”. LR Augstākā Padome, atzīstot, ka republikas lauksaimniecības piespiedu kolektivizācija kā no politiskā un juridiskā viedokļa bijusi kļūda un kolektivizācijas realizācijas metodes – nelikumīgas, nolēma izdarīt agrāro reformu, lai pārkārtotu zemes un īpašuma attiecības tautsaimniecībā…