Zeme ar tās virszemes un dzīļu bagātībām, ainavisko daudzveidību un krāšņumu ir ne tikai materiālo, bet arī garīgo bagātību pirmavoti. Īpaši svarīga nozīme zemei ir lauksaimniecībā, kur tā kalpo ne tikai kā teritoriāla bāze dzīvojamo un ražošanas ēku, ceļu un citu būvju izvietošanai, bet ar savu auglību ņem tiešu dalību ražošanas procesā un būtiski ietekmē tā rezultātus.
Attīstoties cilvēcei, arvien lielāku nozīmi ieguva zemes sadalīšana un izmantošana dažādām vajadzībām. Izveidojoties valsts varai un šķirām, zeme pakāpeniski kļuva par privātīpašumu un tās īpašnieki centās aizsargāt un paplašināt savus zemes īpašumus. Līdz ar to radās nepieciešamība izpildīt ar zemes sadalīšanu, pārdalīšanu un zemes īpašuma tiesību noformēšanu saistītos pasākumus, kuri vēlāk tika nosaukti par zemes ierīcību. Tādējādi zemes ierīcības pirmsākumi meklējami tālā senatnē, kad izveidojās valsts vara un privātīpašums.
Mūsdienu zemes ierīcības, kā valsts un iniciatīvo pasākumu sistēmas, mērķis ir zemes īpašumu un lietojumu tiesiska nostiprināšana un teritoriālo apstākļu izveidošana zemes un citu resursu ilgtspējīgai izmantošanai. (6.lpp. M.Locmers, A.Jankava „Lauku saimniecību teritorijas plānošana”)
Darbā ir ietvertas 6.nodaļas, priekšlikumi un secinājumi.
Mana darba mērķis ir izpētīt dotās zemes teritoriju, un īsi raksturot tās sadalījumu pa saimniecībām. Izvērtēt zemes lietojumu veidus, tos analizēt un dot vērtējumu situācijas uzlabošanai.
Lai sasniegtu darba mērķi, tika uzstādīti šādi darba uzdevumi:
Viensētu izvietojuma analīze.
Saimniecības izstieptības analīze, aprēķinot izstieptības koeficientu.
Saimniecību teritorijā esošo dabisko un mākslīgo šķēršļu analīze.
Svešo zemju ietekmes analīze.
Saimniecību ārējo robežu pilnveidošana.
Zemes lietojumu kompaktumu ietekmējošo rādītāju izvērtējums.…
