Zemes reformas gaitā Latvijas laukos ir izveidotas ļoti daudzas lauku saimniecības, kuru ārējās robežas ir nevajadzīgi lauzītas, zemes gabalu izvietojums un platības nav racionālas, dažreiz ēkas un būves atrodas uz cita īpašnieka zemes, meliorācijas sistēmas ir nepamatoti sadalītas. Tas viss palielina ražošanas izdevumus, apgrūtina zemes apstrādi, sarežģī ēku un būvju uzturēšanu.
To visu var labot vai mazināt negatīvo ietekmi, veicot konsolidāciju – zemju apmaiņu un citus darījumus uz brīvprātīgas vienošanās pamata starp zemes īpašniekiem vai lietotājiem. Termins „konsolidācija” cēlis no latīņu vārda, kas latviešu valodā nozīmē – nostabilizēšana, nostiprināšana, saliedēšana.
Ar lauku saimniecības zemes konsolidāciju saprot plānveidīgu starpgabalainības likvidēšanu, robežu regulēšanu, darījumu kārtošanu ar zemi un uz tās esošām būvēm, lai izveidotu kompaktu racionāla lieluma saimniecību, kurā zeme ar uz tās esošām ēkām un būvēm piederētu vienai fiziskai vai juridiskai personai vai vairākām personām kopīpašumā.
Svarīgākie saimniecību konsolidācijas pasākumi ir:
Zemes un uz tās izvietoto būvju īpašuma tiesību vienotības nostiprināšana;
racionāla lieluma lauku saimniecību veidošana;
saimniecības neizdevīgu robežu regulēšana;
starpgabalu likvidēšana un savstarpēji neizdevīgu zemju apmaiņa;
saimniecību iekšējā plānojuma mērķtiecīga izpilde.…