Zeme – Saules sistēmas planēta, trešā – pēc attāluma no Saules (aiz Merkura un Veneras), piektā pēc masas un lieluma. Zeme griežas ap savu asi, kā arī riņķo ap Sauli pa nedaudz eliptisku orbītu (perihēlijs 147.1 miljoni kilometri, afēlijs 152.1 miljoni kilometri) vidēji 149.6 miljoni kilometri attālumā no Saules.Zemes dabiskais pavadonis Mēness, kas riņķo ap to 348.4 tk kilometri attālumā.
Zemes sarežģīto formu nosaka gravitācijas un centrbēdzes spēka mijiedarbība, eksogēnie un endogēnie reljefu veidojošie procesi. Zemes teorētiskajam modelim pieņemta līdzena virsma, kam smaguma spēks visos punktos perpendikulārs (ģeoīda forma). Ietverto tilpumu (bez kontinentiem virs jūras līmeņa) uzskata par Zemes tilpumu. Teorētisku un praktisku jautājumu risināšanai ģeodēzijā, kartogrāfijā u.c. par Zemes formu pieņem elipsoīdu. Zemes griešanās lielākais ātrums (465 m/s) un līdz ar to lielākais centrbēdzes spēks ir uz ekvatora, mazākais – polu rajonos, kur elipsoīdam saplakums (Zemes ekvatora rādiuss par 21.4 kilometri garāks nekā polārais rādiuss). Jēdziens ‘’zemeslode’’ novecojis; lodes formā atveido tikai globusus, pusložu kartes u.c. vienkāršotus modeļus. Vidusaploce – ekvators dala Zemi Ziemeļu un Dienvidu puslodē, no tā virzienā uz poliem skaita ģeogrāfiskā platuma grādus. Par sākummmeridiānu pieņemts Griničas meridiāns; 20 R g. un 160 A g. dala Zemi Austrumu un Rietumu puslodē.…
