Zeme ir Saules sistēmas trešā planēta, vienīgā no Zemes grupas planētām, uz kuras ir daudz ūdens - tas klāj vairāk nekā 2/3 planētas virsmas. Zemei ir visspēcīgākais magnētiskais lauks no Zemes grupas planētām. Tās ģeogrāfiskajiem un magnētiskajiem poliem ir pretēja orientācija. Zemes magnētiskā lauka ziemeļpols atrodas Antarktīdā, bet dienvidpols - Arktikā. Magnētiskais lauks izveido ap Zemi apvalku - magnetosfēru. Tajā ir vairākas radiācijas joslas.
Zemei ir vidēji blīva un samērā caurspīdīga atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no slāpekļa un skābekļa. Arī Zemes atmosfērā pastāv neliels siltumnīcas efekts. Vidējā temperatūra uz zemeslodes ir +15°C. Visaugstākā gaisa temperatūra fiksēta Lībijā (+58°C), bet viszemākā - Antarktīdā (-88°C). Atmosfēras zemākajā slānī norisinās procesi, kas nosaka laikapstākļus. Zemes klimatu būtiski ietekmē okeānu straumes un atmosfēras cirkulācija. Zeme nav pilnīgi lodveidīga, tā ir nedaudz saplacināta pie poliem. Tai ir izteikts reljefs - gan augsti kalni, gan dziļas okeānu ieplakas. Visaugstākais kalns uz Zemes ir Everests jeb Džomolungma (8848 m virs jūras līmeņa), bet visdziļākā okeāna ieplaka ir Marianas ieplaka (11022 m zem jūras līmeņa). Zeme ir seismiski aktīva - uz tās notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Uz Zemes ir maz meteorītu krāteru, jo tos noārda ūdens un vējš. Zeme ir unikāla planēta ar to, ka uz tās pastāv dzīvība.
Jēdziens Zemes garoza ir radies tajos laikos, kad valdīja karstais Zemes rašanās modelis, saskaņā ar kuru ap izkusušo planētu atdziestot radās cieta garoza. Šobrīd ar Zemes garozu saprot augšējo Zemes kārtu līdz Mohorovičiča seismiskajai robežai (zem kontinentiem vidēji 30-40 km, zem okeāniem, kur nav granītu-gneisu joslas, 10-20 km), to veido trīs ģenētiski atšķirīgu tipu ieži (bazalti, granīti-gneisi, nogulumieži), tās sastāvā ietilpst arī hidrosfēras, atmosfēras un biosfēras. Literatūrā lieto arī terminu “litosfēra”, ko pagājušā gadsimta beigās piedāvājis austriešu ģeologs Eduards Zīss kā sinonīmu Zemes garozai. …
