Komiskas epizodes sastopamas gandrīz visos Zeiboltu Jēkaba darbos. Zeiboltu Jēkabs veiksmīgi atklājis raksturus komiskā skatījumā, īpaši romānā “Barons Bunduls”. Romāna ierosmes avots ir latviešu folklora, vispirms jau anekdotes par vācu muižniekiem, atdarinot arī viņiem raksturīgo žargonu. Šajās anekdotēs, pasakās un nostāstos tauta bieži vien pasmējusies par saviem kungiem.
Kā spilgtu pagātnes bilžu sēriju Edmunds Freibergs 1995. gadā veidoja arī Zeiboltu Jēkaba darba “Barons Bunduls” uzvedumu ar Rūdolfu Plēpi titullomā, kam šī bija pirmā loma Nacionālajā teātrī.
R. Plēpja absolūtā organika un smalkā komisma izjūta, jūtīgā saspēle ar partneriem, kā arī dotā iespēja veidot kolorītus komiskos raksturus, vērta uzvedumu atraktīvā, jēgpilnā priekšnesumā, neļaujot komiskajam pārvērsties par pašvērtību. Pateicoties R.Plēpja spēlei, “Dullais barons Bunduls” tapa kā stāsts par kādu indivīdu ar citādu pasaules uztveri, kuru atstumj un izsmej t.s. normālā sabiedrība. Tā, piemēram, par barona uzvedību smejas gan ģimene, gan muižas ļaudis.
Piemērotu sievu dēlam atrast cenšas Auriķu lielmāte. Izrādes sākumā, kad visi gatavojas barona atbraukšanai, lielmāte ir norūpējusies, ka nav atrasta piemērota līgava. Viņai palīdz barons fon Kampelhauzens, kas ir sarunājis fin Lēbvenšteinas meitas. Lai gan viņu muižai draud ūtrupe, lielmāte tomēr piekrīt par vedeklu ņemt vienu no Lēbvenšteinas trim meitām.…