Mana studiju darba temats ir „Zaudējumi”. Šim jautājumam mūsdienās ir ļoti aktuāla nozīme. Latvijā šo jautājumu plaši reglamentē Civillikums un virkne citu tiesību aktu.
Mana kursa darba mērķis ir izskatīt tādus jautājumus kā „zaudējumu” jēdziens, zaudējumu veidi – kas tieši ir tiešs zaudējums netiešs zaudējums, nejaušs zaudējums, kā arī pievērsu uzmanību tādam aspektam kā zaudējumus nodarījušās personas vainai, zaudējumu atlīdzības pienākumam, zaudējumu atlīdzināšanai ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas īpašumam, zaudējumu atlīdzināšanai ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas veselībai.
Šis temats mani ieinteresēja tāpēc, ka par zaudējumiem var runāt ļoti plaši, jo šis jēdziens ir pieminēts gandrīz visās tiesību nozarēs, ko var sasaistīt ar atbildības veidu, bet es aprakstīšu zaudējumus civiltiesību nozarē, kurā tie ir diezgan plaši un precīzi noregulēti, pamatojoties uz mūsdienu intensīvajām cilvēku attiecībām tieši civiltiesību jomā.
Civillikuma 1770.p. diezgan šauri definē jēdzienu zaudējumi – katrs mantiski novērtējams pametums. Terminu „pametums” tālāk var skaidrot kā jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildus izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas, tāpat pie zaudējumiem ir pieskaitāms pametums, kas radies sakarā ar fiziskai personai nodarītiem miesas bojājumiem vai apgādnieka nonāvēšanu.1 Tuvāk apskatot jēdziena ”zaudējums” apjomu var sīkāk izdalīt tā divas sastāvdaļas, kuras diemžēl mūsu civiltiesībās ir sajaukušās un netiek atdalītas:
1.reālais zaudējums – tie ir tie izdevumi, kas radušies vai radīsies personai viņa mantas zuduma vai bojāejas gadījumā,
2.garām palaistais labums – tie ir tie ienākumi, ko persona iegūtu, ja viņa parādnieks izpildītu savas saistības vai citā gadījumā – ja netiktu izdarīta prettiesiska darbība.
Padomju civiltiesībās bija noteikti divi zaudējumu rašanās pamati – zaudējums, kas radies līgumattiecību ietvaros un no delikta – prettiesiskas darbības, kas nav saistīta ar līgumsaistībām. Šie abi pamati padomju civiltiesības bija pārņēmušas no romiešu civiltiesībām, kuras kā zināms ir galvenais civiltiesību avots.
Apskatot tuvāk Krievijas Federācijas Civilkodeksu, konstatēju, ka šajās civiltiesībās zaudējumu atlīdzināšana nav pieskaitāma pie līgumattiecībām, precizēšu, atbildības pienākuma subjekti ir cietušais jeb kreditors un atbildētājs, un šīs abas personas neatrodas līgumiskās attiecībās savā starpā, tātad pienākums uz zaudējuma atlīdzību rodas no viena pamata – delikta. Vēl interesanti, ka KF Civilkodeksā kreditora uzliktais pienākums zaudējumu atlīdzībai var izpausties tikai kā aktīva darbība, kas ir pozitīva rīcība, kura vērsta uz kaitējuma atlīdzību. Atlīdzības pienākuma objekts nevar būt atturēšanās no darbības.
Zaudējumu atlīdzināšana ir galvenais civiltiesiskais līdzeklis tiesisku aizskārumu seku novēršanai, tāda mantiskā stāvokļa atjaunošanai vai nodrošināšanai, kāds būtu, ja nebūtu noticis tiesībpārkāpums.2
Zaudējumu atlīdzības pienākuma institūts pilda divas funkcijas –
1.kompensācijas funkcija ļauj novērst prettiesiskā nodarījuma negatīvās sekas,
2.preventīvā jeb brīdinājuma funkcija stimulē likumības ievērošanu un rūpīgāku attieksmi pret materiāliem un nemateriāliem labumiem, ko aizsargā likums.…
