No indivīda interešu viedokļa raugoties, ierobežota valsts atbildība vienlaicīgi nozīmē arī ierobežotas indivīda tiesības uz atlīdzinājumu, kas Latvijā ir konstitūcijā nostiprinātas indivīda tiesības.
Tomēr valsts nav ne abstrakts, ne finansiāli neatkarīgs un no sabiedrības izolēts veidojums. Te vietā atgādināt, ka valsts budžetu veidojam mēs – nodokļu maksātāji, un es kā nodokļu maksātājs nevēlos neierobežoti maksāt par valsts iestāžu un amatpersonu kļūdām, tādējādi samazinot jau tā niecīgo valsts budžeta daļu, kas atvēlēta izglītībai, kultūrai un veselībai.
Turklāt, gadījumā, ja valsts atbildība, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, netiktu ierobežota, atlīdzinājumu izmaksu rezultātā varētu tikt traucēta valsts pārvaldes funkciju veikšana. Tādēļ, pat apzinoties, ka tādējādi tiek ierobežota iespējamā zaudējumu atlīdzība man kā cietušajam konkrētā situācijā, mans viedoklis par nepieciešamību noteikt valsts atbildības limitus nemainās.
Augstāk tiek vērtēts mans kā sabiedrības locekļa guvums (caur sociālajiem labumiem, ko valsts var sniegt) nekā manas individuālās mantiskās intereses tajā retajā reizē, kad zaudējumu atlīdzināšanas pienākums valstij būs pret mani.
Ja cietušajai personai ļautu izvēlēties starp abām iespējām - pamatot prasījumu ar CL 1972. panta otro daļu vai CL 2354. pantu, tad CL 1972. panta otrajai daļai zustu jēga. Nebūtu nekādas nozīmes tam, ka šī norma izvirza augstākus seku iestāšanās priekšnoteikumus, proti, nepieļauj atbildības iestāšanos, ja vainīgā persona pieļāvusi tikai vieglu neuzmanību. CL 1972. panta otrā daļa netiktu piemērota kā glabātāju aizsargājoša tiesību norma, jo cietušajai personai vienmēr būtu izdevīgāk atsaukties uz CL 2354. pantu, kas vainīgās personas atbildībai izvirza mazāk priekšnosacījumu.1
Abu tiesību normu tiesiskais sastāvs neļauj noteikt savstarpējās loģiskās specialitātes attiecības. Tādēļ rodas pamatots jautājums par nolūku, kāds bijis likumdevējam, šīs tiesību normas pieņemot.
Kuru no tiesību normām likumdevējs ir uzskatījis par otras normas speciālgadījumu?
Teorētiski ir iespējamas abas situācijas:
zaudējumu atlīdzības prasījums izriet no glabājuma līguma, izņemot gadījumus, kad zaudējumi nodarīti ar neatļautu darbību;
vai arī otrādi - zaudējumu atlīdzības prasījums izriet no neatļautas darbības, izņemot gadījumus, kad starp zaudējumu nodarītāju un cietušo personu pastāv līgumiskas attiecības, kas regulē arī zaudējuma atlīdzināšanas pienākumu.…
