Sabiedrība vēsturiskā attīstības gaitā ir centusies aizsargāt ar likumu palīdzību indivīdu intereses. Jebkurām tiesībām nozīme ir tikai tad, ja pastāv mehānisms, kas aizsargā personu intereses pret nepamatotu vai nelikumīgu aizskārumu. Pirmatnējās kopienas laikā indivīdu savstarpējās attiecībās radušās pretrunas tika atrisinātas izmantojot “stiprākā tiesības”. Sabiedrībai attīstoties, mainījušās arī savstarpējo attiecību regulējošās metodes.
Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības, tā Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.
Zaudējumu atlīdzināšana ir galvenais civiltiesiskais līdzeklis tiesisku aizskārumu seku novēršanai, tāda mantiskā stāvokļa atjaunošanai vai nodrošināšanai, kāds būtu, ja nebūtu noticis tiesībpārkāpums. Jau Romiešu tiesībās tiek runāts par zaudējumu (damnum) atlīdzību.
Dažādu valstu juridiskajā literatūrā nepastāv viennozīmīga zaudējumu veidu klasifikācija. Taču, viennozīmīgi tiek atzīts zaudējumu dalījums līgumiskajos un ārpuslīgumiskajos zaudējumos.
Savā darbā izmantojot Limbažu rajona tiesā izskatīto civillietu (par zaudējumu piedziņām) materiālus apskatīšu jautājumu, kas saistīts ar pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas radušies no delikta jeb ārpuslīgumiskā pārkāpuma. Lai runātu par zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu vispirms vajadzētu noskaidrot, kas ir zaudējums?
Par zaudējumiem tiek runāts jau Romiešu tiesībās. Romiešu tiesībās zaudējumu visplašākajā nozīmē saprata kā cietušās personas pilnas intereses prasījumu. To jāsaprot, kā starpību cietušās personas mantas stāvoklī, kas radusies pēc zaudējuma izraisošā notikuma iestāšanās, salīdzinot ar agrāko mantas stāvokli. …
