Visā apzinātajā civilizācijas vēsturē cilvēks gribot vai negribot ir strādājis, lai nodrošinātu daudzveidīgu vajadzību apmierināšanu, parasti arī lai vismaz saglabātu vai paaugstinātu savu sociālo stāvokli sabiedrībā, nereti tiecoties apliecināt individuālās spējas – dažkārt ar mērķi meklēt cilvēka eksistences jēgas pamatu. Darbs ir ne tikai cilvēces eksistences pamatnosacījums , materiālo un garīgo ieguvumu avots , bet arī atšķirīgu vērtību orientāciju priekšnoteikums sabiedrības apziņā.
Latvijā kopumā pēdējo gadu laikā kopš pārejas no komandekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku ir vērojama nodarbinātības un bezdarba rādītāju uzlabošanās. Arī iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte jeb līdzdalība darba tirgū, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir pieaugusi.
Iedzīvotāju iespējas iekļauties darba tigū un iegūt labu darbu, kā arī pietiekamus ienākumus ir atkarīgs no vairākiem faktoriem . Kā vienus no faktoriem var minēt subjektīvos faktorus , kuros ietver iedzīvotāju vecumu , dzimumu , izglītību , profesiju. Svarīgi ir arī individuāli subjektīvie faktori – kāda ir indivīda darba pieredze , kāda ir viņa motivācija atrast darbu un strādāt. Tomēr nodarbinātība ir atkarīga ne tikai no subjektīviem faktoriem , bet arī no objektīviem faktoriem . šeit var minēt darba tirgu , tā elastīgumu, kā arī iespējamo mobilitāti tajā. Likumā par pašvaldībām ir noteikts, ka viena no pašvaldību obligātajām funkcijām ir rūpēties par bezdarba samazināšanu, organizēt bezdarbniekiem algotus pagaidu sabiedriskos darbus. Tātad pašvaldībai un valstij ir nozīmīga loma iedzīvotāju nodarbinātības veicināšanā. Pašvaldība nodarbinātības veicināšanai pilda savas obligātās funkcijas, kas ir noteiktas ar bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu un arī ar Likumu par pašvaldībām, bet pašvaldība nodarbinātību uzlabot var arī izveidojot jaunus uzņēmumus, tādā veidā radot jaunas darba vietas. …