Ģeniālais franču rakstnieks savā labākajā un visievērojamākā darbā "Emīls" jeb "Par audzināšanu" dod šādu liecību par evaņģēliju un Kristu:
"Atzīstos, ka Svēto Rakstu lielisku pilda mani ar izbrīnu, un evaņģēlija svētums skar manu sirdi. Cik niecīgi filozofiskie darbi, neskatoties uz visu viņu spožumu, salīdzinot ar Sv. Rakstiem! Vai var cits kāds parasts cilvēka darbs tik īsā laikā tā izcelties? Vai iespējams, ka Tas, par kuru stāsta Sv. Raksti, būtu tikai vienkāršs cilvēks? Vai patiešām viņos nedzirdama sapņotāja vai godkārīga sektanta balss?
Kāds jaukums, kāda skaidrība Viņa būtnē! Kāda valdzinoša labsirdība Viņa mācībā! Kādi augstumi Viņa likumos! Kādi gudrības dziļumi Viņa runās! Kāda gara klātnība, izpratne un patiesība Viņa atbildē. Kāda valdīšana, kas varētu tā darboties, ciest un mirt, neparādot vājību un godkārību? Jā, ja Sokrāts dzīvoja un mira kā filozofs, tad Jēzus Kristus dzīvoja un mira kā Dievs.
Vai varam sacīt, ka evaņģēlijs ir izgudrojums? Tātad lietas, mans dārgais draugs, nav izgudrojamas, un Sokrāta dzīves stāsts (kuru neviens neapšauba) mazāk ticams, nekā stāsta par Jēzu Kristu. Apgalvot pretējo, būtu tikai nobīdīt pie malas jautājuma būtību, bet tā nebūtu jautājuma atrisināšana. Mūsu prātam drīzāk pieņemams, ka viena persona ar savu dzīvi patiešām deva saturu evaņģēlija stāstam, nekā pielaist, it kā vairākas personas kopā būtu norunājušas sacerēt tādu vēsturi. Jūdu rakstnieki nebija spējīgi izgudrot ne tādu noskaņojumu, ne tādu tikumību. Evaņģēlijā tādas gudrības pēdas, ka izgudrotāju vajadzēja apbrīnot vairāk nekā varoni."…
