Viens no ievērojamākajiem franču apgaismības domātājiem, taču viņa koncepcija daudzējādā ziņā atšķīrās no apgaismotāju kopējās ievirzes. Ja lielākā daļa apgaismības dalībnieku cerēja uz apgaismotiem monarhiem, tad Ruso sludināja revolūcijas (apvērsuma) ideju. Ruso uzskati attīstās sava laikmeta akūto problēmu gaisotnē, un tie liecina, ka bija sācies fundamentālo apgaismības ideju noriets – cilvēki pārstāja ticēt taisnvirziena progresam, prāta visvarenībai un utilitārai ētikai.
Ruso kā pirmais skaidri formulē galveno apgaismības problēmu – dabas un kultūras attiecības. Darbs „Pārdomas par zinātnēm un mākslām” 1749/50.g., ieguva galveno godalgu Dižokas Akadēmijas izsludinātajā konkursā par tēmu „Vai zinātņu un mākslu atdzimšana kavējusi vai sekmējusi tikumu uzlabošanos”. Uz šo jautājumu Ruso sniedz negatīvu atbildi un to pamato šādi: par zinātņu un mākslu izcelšanos jāpateicas mūsu netikumiem, zinātnes un mākslas sev līdzi atnes greznību, kas tieši ietekmē tikumu pagrimumu, zinātnes un mākslas rodas no dīkdienības un to baro. Ruso arī secina, ka civilizācija ir antagoniska attiecībā pret tikumību un nespēj padarīt cilvēku nedz labāku, nedz laimīgāku. Ruso sīki izanalizējis cilvēka atsvešināšanās procesu, kurā sava loma ir gan prātam, gan darba dalīšanai, gan sociālai nevienlīdzībai. Tā rezultātā ir apstājusies cilvēka kā veseluma attīstība, garīgā dzīve drūp un mehanizējas un līdz ar to iestājas vispārējs kultūras sabrukums. …
