Meklējot arvien jaunus ceļus uz brīvību, Žana Pola Sartra doma pārkāpjs šķiras vai nācijas robežas un skar problēmas, kas ir aktuālas visai cilvēcei. Sartra daiļrades pazinēji viņus dēvē par humānistiskā eksistenciālisma apustuli, lai gan viņš pats ir tas, kurš noraida šo godu. Viņa savdabības pamatā ir spēja izmantot filozofijas oriģinālās idejas izcilu literāru sacerējumu radīšanā. Sartra sarkastiskie secinājumi rod dziļu atbalsi to ļaužu sirdīs, kuri uzticīgi aizstāv cilvēka brīvību. [1;3]
„Jau agrā bērnībā es biju gatavs uzlūkot mācības kā priesterību un literatūru kā kaislību,” Sartrs raksta slavenajā autobiogrāfijā „Vārdi”. Grāmatas viņam bija spēļlietas, gan rotaļu biedri. Bibliotēka viņam atspoguļoja Visumu. Savu pirmo romānu Sartrs sacerēja astoņu gadu vecumā un nekad nepārstāja pētīt vārdu kā iespēju. Viņš viegli pārgāja no literāras jaunrades pie filozofijas. Savos romānos, ligās, esejās un filozofiskajos traktātos viņš pēta cilvēka posta un cildenuma unikālo avotu – cilvēka brīvību. Sartra komplicētajā pasaulē mājo neparasta personība, kurai ir tikai viens mērķis – spēlēt konstruktīvu lomu cilvēces universālajā drāmā, kuras iznākums ir atkarīgs no viņa apzinīguma un uzticības savai brīvībai. [1;4]
Žans Pols Sartrs piedzima 1905. gada 21. jūnijā Parīzē. Neglīto šķielaci zēnu, kurš agrā bērnībā zaudēja abus vecākus, audzināja viņa vectēvs Karls Šveicers, izcilā misionāra tēvocis. Jauno Srtru aizrāva doma, ka pestīšana ir rodama caur literāro daiļradi, un viņš noliedza savas paaudzes buržuāzisko, katolisko morāli. Būdams Augstākās normālskolas audzēknis, Sartrs uzstājās pret tajā valdošo kartēziskā racionālisma noskaņojumu, turklāt viņš atbalstīja sirreālistu centienus graut pilsoniskās sabiedrības vērtības un apvērst nozīmes, identificējot īstenību ar iztēles un sapņu pasauli. 1929. gadā viņš ieguva filozofijas doktora grādu un veiksmīgi uzsāka pasniedzēja karjeru. Vairākus gadus Sartrs strādāja provinces vidusskolās, laiku pa laikam ceļojot uz ārzemēm. [1;4]…
