Pārejoša starpdomāšanas forma, kas atrodas no ģenētiskā, funkcionālā un strukturālā redzes punkta starp autentisko domāšanu un virzītu loģisko domāšanu. (autentiskā doma atrodas zemapziņā, tās mērķi neniknāk apziņā.)
Runa ir egocentriska, ja bērns runā tikai par sevi, nemēģina nostāties citu cilvēku redzses punktā. Viņš neinteresējas par to vai viņu kāds klausās, negaida atbildi, nav vēlēšanās iedarboties uz sarunu biedru vai tiešām viņam kaut ko pateikt. Tas ir monologs, kas atgādina monologu drāmā, kā būtību var izteikt vienā formulā: bērns runā pats ar sevi, it kā skaļi domātu. Viņš nevēršas ne pie viena.
Egocentriskās valodas funkcija ir skandēt savu domu vai savu individuālo darbību. Jo lielāks ir egocentriskās domāšanas koeficients, jo lielāks ir egocentriskās runas koeficients. Egocentriskās domas koeficients būtiski pārsniedz egocentriskās runas koeficientu.
Egocentriskā runa bērnam ir bāzisks, faktisks, dokumentāls pierādījums, kas ir pamatā visai bērna egocentrisma koncepcijai.
Līdz 6-7g bērni domā un darbojas egocentriskāk nekā pieaugušie un mazāk stāsta viens otram savus intelektuālos meklējumus. Tas ir tā, jo bērni ir vairāk nošķirti no sociālās dzīves starp 7-8 gadiem un valoda, ko lieto bērni savās darbībās ir spēle, kas ir žestu, kustību un mīmiku valoda tikpat daudz cik vārdu.
Egocentriskā doma tiek skatīta kā pārejas forma starp autentisko un reālistisko domāšanu. Egocentriskā runa nekalpo kā sazināšanās mērķis, tā nepilda komunikatīvās funkcijas, tā tikai skandē, ritmizē, pavada darbību un bērna piedzīvojumus, tāpat kā ir pavadījums melodijai. Egocentriskā runa Piažē darbos tiek skatīta kā tāds blakus produkts bērnu aktivitātēm, kā bērna egocentriskās domāšanas rakstura atklāšanai. Bērnam šeit ir svarīgākais spēle. Egocentriskā runa nepilda nekādas objektīvi noderīgas, vajadzīgas funkcijas bērna uzvedībā, tā ir runa
„sev” , savai personīgajai labsajūtai, kuras varētu arī nebūt, kā rezultātā nekas būtiski bērnu uzvedībā nemainītos.
Egocentriskās runas koeficients krītas bērnam pieaugot, 7-8 gadu vecumā tas pietuvojas nullei. Atsakoties no egocentriskās runas, bērns nešķiras no sava egocentrisma kā no noteikta domāšanas faktora, taču šis faktors it kā sajaucas, pāriet plāksnē, sāk darboties abstrakti vārdiskās domāšanas sfērā. Egocentriskā runa vienkārši atmirst, pazūd, kad bērns ir sasniedzis skolas vecumu.
Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauc egocentrisko runu ir apgrūtinājumi vai pierastās darbības pārkāpšana.
…
