Tāpat būtiski ir neprasīt no bērna loģisku domāšanu agrā vecumā, piemēram, nostājoties vienādās līnijās, jo vienāda garuma līnijas, viņuprāt, var nebūt tas pats, kas vienāda skaita bērni līnijā. Vai pretēji tam – vienāds bērnu skaits līnijā nenozīmē to, ka bērni nostāsies vienāda garuma līnijās.
Būtiski ir ņemt vērā egocentrismu, mācot bērniem līdzināšanos. Ja katrs bērns uzskata, ka redz līnijā stāvošo pirmo dejotāju, tas nenozīmē, ka viņi atrodas vienā līnijā. Pareizi būtu viņiem mācīt līdzināties vienam aiz otra, nevis visiem pēc pirmā. Vai liekot, nostāties visiem tā, lai redz skolotāju treniņstundā – ar domu sastāties šahā – bērni var nostāties tā, lai pats redz skolotāju, bet ne tā, lai aiz viņa esošie redzētu.
Jāņem vērā, ka bērni spēj iztēloties tikai reālas vai redzētas kustības, līdz ar to, apgūstot jaunas kombinācijas, vislabāk tās būtu demonstrēt, nevis mēģināt izskaidrot vārdiem. Vai stāstot dejas pamatideju, vislabāk izmantot situācijas, kuras bērni ir pieredzējuši, nevis, piemēram, stāstīt kā agrāk vēsturē tas noticis, jo bērniem par to var nebūt priekšstata un līdz ar to doma netiks saprasta.
Un ne tikai deju skolotājam šī teorija var būt noderīga. Tā būtu jāiepazīst ikvienam, kuram ir regulāra saskare ar bērniem. It īpaši tiem vecākiem, kuri vēlas no sava bērna sagaidīt kaut ko ļoti daudz. Šī teorija atklās pilnīgi savādāku bērna iekšējo pasauli un izskaidros tā rīcību. Ne velti Žans Piažē viens no tiem, kas savu ideju dēļ kļuvis slavens vēl pirms trīsdesmit gadu sasniegšanas un ne velti, viņa uzdevumi ir pielietojami vēl šodien.
…