Viens no sava laika ievērojamākajiem intelektuāļiem Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard) dzimis 1929. g. Reimsā, Francijā. Sociologs, kultūras kritiķis postmodernisma teorētiķis. Bodrijārs ir pirmais savā ģimenē, kas izglītojas universitātē.
Bodrijārs nav klasisks akadēmiķis; salīdzinoši vēlu viņš iekļūst universitātes apritē un dzīves laikā arvien vairāk attālinās no „universitātes stila” (tas lielā mērā izpaužas kā rūpīga, pēc iespējas bezkaislīga citu filozofu tekstu pētniecība), pievērsdamies tam, ko filozofi-akadēmiķi sauc par žurnālistiku - filozofiski-socioloģiskai sava laikmeta apcerei-kritikai. Visai skarbi kritizējis arī citus „postmodernistus”, piem., M. Fuko. Bodrijārs ir no tiem, kura personība un biogrāfijas detaļas nav tikušas plaši cilātas, iespējams, tāpēc, ka jau paši teksti ir pietiekami koši, skandalozi, pacilājoši apokaliptiski.
Bodrijāra domas attīstībā nosacīti nošķiramas trīs fāzes: postmarksisms, sociolingvistika un tehno-pravietisms. Agrīnajos darbos skatīta patērētāju sabiedrības veidošanās, kā tā rada jaunu vērtību, nozīmju un darbības pasauli. Saskaņā ar Bodrijāru, XX gs. pirmajā pusē ir sācies jauns vēstures posms, jauns laikmets, kurā precēm vairs nepiemīt tikai pielietojuma vērtība vai apmaiņas vērtība (kā Marksa teorijā), bet arvien lielāka nozīme ir zīmes vērtībai (sign-value). Jaunajam laikmetam nepieciešama arī jauna sociāla teorija, kurā pienācīgā vieta ierādīta valodai, zīmēm un komunikācijai - fenomeniem, kurus nespēj aprakstīt uz ekonomiku reducējošais marksisms. 70-to gadu sākuma darbos zīme vairs neparādās tikai kā nozīmīgs sociālās un ekonomiskās darbības ietekmējošs faktors - laikmetīgajā pasaulē saikne starp realitāti un apzīmētāju ir neatgriezeniski sarauta, zīme pilnībā stājas realitātes vietā. Dienas kārtībā parādās tādi jēdzieni kā simulakri, simulācijas, hiperrealitāte, implozija, kā arī mēdiji, informācija, zinātne, jaunās tehnoloģijas, kas ir jaunās mākslīgās, modelētās realitātes - pilnīgi jaunas sabiedriskās organizācijas, domāšanas un pieredzes formu - radīšanas instrumenti. Jaunajā laikmetā ir izzudusi atšķirība starp īsto-neīsto, reālo-iedomāto. To robežas ir izplūdinātas. Ideoloģija vairs nepastāv kā melīga struktūra, kas aizsedz patieso, realitāti, bet gan pilnīgi aizstāj realitāti, ir tās simulakrs, hiperrealitāte. Plašsaziņas līdzekļi nevis vienkārši izplata melīgu, tendenciozu informāciju, bet konstruē pilnīgi jaunu realitāti, kurā tiek simulēti skandāli, politika, kari, cilvēku privātās dzīves.1
…
