„Amerika” - filozofiska mākslinieciska eseja par mūsdienām ,kuru galvenā īpatnība ir pēc iespējas mākslīgākas dzīves vides izveidošana, kura cilvēks vairs necieš no smaga darba, slimībām, bada, vardarbības, kariem un pat nepārdzīvo smagus dvēseles konfliktus. Amerikā visi ir jauni, veseli, nepārtraukti ēd un smaida, nakts netiek nodzēsta gaisma, radio un TV darbojas 24 stundas diennakti. Amerikāņi ir pilnīgi kā dievi: pateicoties sportam, aerobikai, medicīnas preparātiem, plastiskai ķirurģijai, viņi var konstruēt savu ārienu, kura agrāk tika piešķirta tāpat kā liktenis. Bodrijārs sajūsma Amerika, kaut gan daži mākoņi tās skaidrojās debesis mulsina viņu.
„Nostaļģija, kas dzimst no Teksasa kalniem un Jaunmeksikas sjerru neaptveramā plašuma cilpošana pa autotrasi, superhīti „Kleislera” stereosistēmā, svelmainā gaisa viļņi – vienkārši fotouzņēmumā to visu neatspoguļot, vajadzīga vesela filma par ceļojumu reālā laikā, kura iemūžinātu arī neizturamo karstumu...” – tā sākas Bodrijara eseja. „ Es meklēju zvaigžņoto Ameriku, neauglīgās un absolūtās freeways brīvības Ameriku, bet nekad – sociālo un kultūras Ameriku, tuksneša ātrumu un tikumu Ameriku.”
„Es meklēju nākamo sociālo katastrofu tajā, kura notikusi ģeoloģijā, šai dziļuma izvērstībā, par kādu liecina izvagotie plašumi, sāļu un akmens krāvumi, kanjoni, kuros pazūd pārakmeņojušās straumes, senais lēnīguma bezdibenis, kuru rada ģeoloģiskie procesi; …