Rakstāmmašīna
Iedvesmojies no slavenās Tulla anonīmo vēstuļu afēras un Albēra Vilmeca (Albert Willemetz) ierosināts, Kokto uzraksta bulvāru komēdiju “Rakstāmmašīna”. Šī afēra, kas vairāk pazīstama zem nosaukuma “Korbo afēra”, iesākās mazā Francijas pilsētiņā Tullā 1917.gada beigās, kur kāds anonīms vēstuļu rakstītājs, kas sevi dēvēja par ‘tīģera aci’, vēstulēs apšaubīja pilsētiņas ievērojamās personas. Šis notikums plaši izplatījās presē un ieguva nacionālu nozīmību. Kā beigās izrādījās, anonīmais vēstuļu rakstītājs bija kāda jauna sieviete, kas strādāja prefektūras administrācijā. Lugas priekšvārdā Kokto skaidro: “Rakstot “Briesmīgos vecākus”, es rakstīju traģēdiju, bet es sasniedzu publikas atzinību ar uzbrukumu pret dekadentiskās buržuāzijas nesakārtotību. Ar “Rakstāmmašīnu” šī neīstā detektīvintriga man ļauj atainot briesmīgo feodālo provinci pirms tās sabrukuma.” Mazās pilsētiņas meli, aizdomas un ļaunums, kas ir daudz intensīvāki nekā galvaspilsētā, ļāva Kokto, izmantojot jaunus līdzekļus, parādīt tādu klimatu, kas valdīja okupētajā Parīzē.
Patiesībā, lugai ir divas versijas. Pirmā versija ir ar laimīgām beigām, kuru pats autors uzskata par oriģinālo versiju, un kas figurē Bernāra Grasē (Bernard Grasset) izdotajā krājumā par Žana Kokto teātri Tā tika izrādīta tikai 1956.gadā Comedie-Francaise. Otrā versija tika radīta pēc tādu teātra vīru kā Žaka Eberto (Jacques Hebertot) un Albēra Vilmeca (Albert Willemetz) ierosinājuma, kurus neapmierināja lugas atrisinājums. Pēc autora pārcelšanās uz Perpiņanu 1940.gadā, teksts tika pārstrādāts un trešais cēliens pilnībā izmainīts. Pats autors atzīst, ka šī ir luga, pie kuras nācies strādāt visvairāk. 1941.gadā Mākslas teātrī (Theatre des Arts) Žaka Eberto vadībā tiek uzvesta lugas otrā versija ar Reimonda Rulo (Raymond Rouleau) režiju.
Kolaboracionistu avīzes, it īpaši avīze “Je suis partout”, lugu pasludina par dekadentisku un perversu, kā rezultātā luga kļūst par objektu vienam no nozīmīgākajiem skandāliem, kas skāruši Kokto darbus. Lugu aizliedz tās amoralitātes dēļ, un to atsāk rādīt tikai 1956.gadā tās sākotnējā versijā, kas nav tik melodramatiska.
Divgalvainais ērglis
1943.gada jūlijā aktrise Margarita Žamuā (Marguerite Jamois) kļūst par Monparnasas teātra (Theatre Montparnasse) direktori un piedāvā Kokto savu teātri, režisoru un sadarbību ar dekoratoru Kristiānu Berāru, apmaiņā pret jaunu lugu. Kokto, izolējies no sabiedrības Bretaņā, trīs cēlienu lugu uzraksta mazāk kā mēneša laikā, to pabeidzot tieši 1943.gada Ziemassvētku vakarā. “Divgalvainais ērglis” ar Borpēra (Baurepaire) un Veikviča (Wakewitch) dekorācijām un Berāra kostīmiem 1946.gadā tiek izrādīts Parīzē un pārsteidz gan eliti, gan kritiķus.
Pašā Okupācijas vidū, lai no tās izbēgtu, Kokto uzraksta īstu romantisku drāmu. Rakstnieks protestē pret teātri, kas viņa acīs, ar pārāk vienkāršo mizanscēnu ir pazaudējis idejas. Viņš ar šo lugu iestājas par drāmas atgriešanos.
Lugas darbība norisinās 19.gs beigās, un lugā tiek izmantoti visi traģēdijas galvenie paņēmieni, lai izveidotu iespaidīgu izrādi - durvis klaudz, personāži izspiego viens otru, lieto ieročus un indes un, protams, traģiski mirst. Kā pats autors raksta: “Mana luga ir uzrakstīta fūgas formā. Tā iesākas ar karalienes tēmu. Otrajā cēlienā tās vietu ieņem Staņisla tēma, un turpmāk abas tēmas nolemj savienoties un cīnīties kopā līdz pat fināla akordam – dubultai nāvei.”
…
