SECINĀJUMI
Lielinieku varas politika neapmierināja lauku iedzīvotājus, jo netika risināti jau ilgi sāpošie jautājumi. Muižu zeme netika izdalīta zemniekiem, turklāt pašu zemnieku zeme kļuva tikai par no valsts nomātu zemi. Zemniekus izputināja lielinieku varas veiktās rekvizīcijas. Varas veiktās mobilizācijas armijā neguva atbalstu un daudzi vīrieši sāka slēpties. Arī īstenotās represijas atsvešināja iedzīvotājus no varas un mudināja vīriešus atbildēt uz varu ar varu. Lielinieku ieņemtajā teritorijā jau no paša sākuma bija palikuši arī pret to noskaņoti cilvēki. Kopumā var teikt, ka lielinieki paši radīja pamatu partizānu darbības sākumam.
Partizānu grupu izveidē būtiska loma bija vadītāju, organizatoru klātbūtnei. Šādu grupu darbībai pamatā bija divi mērķi. Viens saistījās cieši ar apvidu un cilvēkiem, kurus partizāni pazina. Šis mērķis, bija novērst vai atgūt tos zaudējumus, kurus lielinieku vara nodarīja vietējam apvidum. Šie zaudējumi varēja būt gan materiāla, gan cilvēku zaudējumi. Otrs mērķis bija graut lielinieku varu vispār. Zinot, ka karš turpinās, partizāni saprata arī to, ka viņi ar savu darbību vājina lielinieku varu.
Apvienojoties grupās, partizāni varēja izvērst aktīvāku darbību pret lielinieku varu. Viņi, piemēram, vērsās pret varas pārstāvjiem, kas nāca rekvizēt lopus vai labību. Notika arī uzbrukumi vietējām izpildkomitejām, uz laiku padzenot tās, tādā veidā vājinot lielinieku varu uz vietām. Partizāni uzbruka arī vezumniekiem vai reizēm karaspēka daļām, kas virzījās cauri pagastiem. Notika arī uzbrukumi apcietinājuma vietām, atbrīvojot ieslodzītos. Partizānu darbības izpausmes varēja būt ļoti dažādas.
Lielākoties partizāni baudīja vietējo iedzīvotāju atbalstu. Viņi pamatā arī uzturējās savu dzīvesvietu rajonos, kas ļāva nodrošināties ar pārtiku. Pazīstami cilvēki gādāja arī par slēpšanās vietām. Tomēr ne vienmēr attiecības bija labas, jo valdīja pārtikas trūkums, pie tam iedzīvotāji bieži baidījās kādam palīdzēt lielinieku represiju draudu dēļ. Padomju vara partizānus apkaroja ar pamatā ar militāra spēka palīdzību. Uz partizānu darbības vietām tika sūtītas soda ekspedīcijas, tika pārmeklētas mājas, ķemmēti meži. Tika solīts arī atalgojums par partizānu uzrādīšanu. Partizānu darbību tomēr lielinieku varai neizdevās apturēt.
Partizānu darbības vietas vēl ir visai maz pētītas. Ir norādes, ka partizāni darbojās visos Latvijas novados. Tomēr pazīstamākās partizānu grupas ir četras. Artura Veckalniņa partizāni darbojās Vidzemes austrumu daļā. Šie partizāni ir slaveni ar to, ka 1919.gada 14.maijā ieņēma Cēsu pilsētas cietumu un atbrīvoja ieslodzītos. Sēlijā darbojās Augškurzemes partizāni, kurus vēlāk apvienoja Jānis Indāns. Malienā, Lubānas ezera rietumu rajonos darbojās Malienas partizāni. Savukārt visplašāko apvidu aptvēra Latgales partizāni, kurus apvienoja Jānis Vīndedzis.
Partizānu darbība izbeidzās līdz ar pārējo nacionālo spēku atnākšanu. Taču tas nenozīmē, ka šie cilvēki pārstāja cīnīties. Mainījās cīņas raksturs – partizānu darbības būtiska iezīme ir darbība pretinieka aizmugurē. Partizāniem bija gan militāra, gan nemilitāra nozīme. Viņi saistīja nelielu daļu lielinieku spēku, taču daudz būtiskāk, ka viņi kļuva par pirmajiem jaunās frontes veidotājiem pret lieliniekiem Augškurzemē un Latgalē, tādējādi nostiprinot lielinieku atkāpšanās robežu. Partizāni mazināja atkarību no kaimiņvalstu spēkiem. Partizāni ir arī liecība par iedzīvotāju attieksmes maiņu pret lielinieku varu. Tāpat jāatzīmē, ka viņu darbība ir piemērs iniciatīvai un cilvēciskai drosmei.
…
