1. Vulkāni
Tā kā Zemes litosfēra sastāv no plātnēm, tā visur nav pilnīgi nemainīga, nekustīga. Plātņu saskares vietās rodas lūzumi, plaisas, notiek nelielas kustības. Lūzumu un plaisu zonās var izveidoties kanāli, kas mantiju savieno ar Zemes virsu. Šajās vietās mantija strauji izplešas, veidojot šķidru magmu, kas izplūst un izšļācas Zemes virspusē — notiek vulkāna izvirdums. Magma pa ceļam sajaucas ar cietajiem iežiem, un, izplūstot virs zemes, veidojas lava. Lavas temperatūra ir apmēram 1000 ºC. Tā plūst lejup, nopostot to, kas gadās ceļā. Pakāpeniski lava atdziest un sacietē. Lavai atkārtoti izplūstot Zemes virspusē un pēc tam sacietējot, parasti veidojas konusveidīgs kalns. To sauc par vulkānu. Savu nosaukumu vulkāns ir ieguvis no Vulkano salas Vidusjūrā, uz ziemeļiem no Sicīlijas, kur atrodas šāds kalns. Vulkāna centrā ir kanāls, pa kuru izplūst lava, bet virsotnē — piltuvveidīgs padziļinājums, ko sauc par krāteri. Taču visi vulkāni nav vienādi, tiem var arī nebūt konusa forma. (7)
Kā notiek vulkāna izvirdums? Par vulkāna izvirduma tuvošanos parasti liecina
rūkoņa, kas nāk no pazemes. Virs vulkāna paceļas ūdens tvaiki, veidojot mākoņus.
Ja reizē ar tvaikiem no vulkāna tiek izmesti vulkāniskie pelni, mākoņi ir pavisam
tumši. Pelni sastāv no ļoti sīkām putekļveida daļiņām. Ja sāk līt, ūdens kopā ar pelniem veido postošas dubļu straumes. Vulkānu izvirdumi var izraisīt zemestrīces.
Par vulkānisku darbību liecina arī geizeri, kad karsts ūdens strūklakas veidā tiek izsviests virs zemes. Visi vulkāni un izvirdumi nav vienādi. Vulkāna izvirdumi var sekot viens otram biežāk vai retāk. Tie var notikt vairākus mēnešus vai pat gadus pēc kārtas. Piemēram, Stromboli (Itālijā) izvirdums ar nelieliem pārtraukumiem turpinās jau 2000 gadus. Vulkānu izvirdumi var atkārtoties arī pēc ļoti gariem klusēšanas periodiem, taču, ja par tiem cilvēkiem ir saglabājušās ziņas, tos sauc par aktīviem jeb darbīgiem vulkāniem. Vulkānus, kas beiguši darboties aizvēsturiskā laikā vai par kuru darbību cilvēkiem nav ziņu, sauc par aprimušiem vulkāniem.
Pasaulē pašreiz ir zināmi apmēram 850 aktīvie vulkāni un aptuveni 4000 aprimušie
vulkāni. Vulkānu izvietojums uz Zemes ir saistīts ar plaisām, lūzumiem un kustībām Zemes garozā. Rodoties lūzumiem, augšējo iežu slāņu spiediens uz mantijas plastiskajiem iežiem samazinās, tie izplešas, kļūst šķidri un izplūst virs zemes. Lielākā daļa vulkānu atrodas Klusā okeāna piekrastē, to mēdz saukt par Klusā okeāna “uguns joslu”. (7)
Vulkāns ir ģeoloģisks veidojums, kurā vulkāna kanāls savieno magmas avotu ar Zemes virsu. Magma pārvietojas pa kanāliem, kas parasti izveidojušies Zemes garozas tektonisko lūzumu un plaisu zonās. Centrālais kanāls bieži vien sazarojas. Ap kanāla aptveri (krāteri) no izvirdumproduktiem veidojas vulkāna konuss, uz kura rodas parazītiskie konusi, kalderas, baranko, sommas. Izšķir centrālā tipa vulkānus, plaisvulkānus un monovulkānus, jeb mārus. Izplatītākie ir centrālā tipa vulkāni (stratovulkāni, vairogvulkāni). Tie paceļas kā atsevišķi konusi, kuru vidū ir viens galvenais kanāls. Plaisvulkānos lava izplūst virszemē pa dziļām plaisām. Vulkāni var veidot atsevišķus kalnus, kalnu grēdas (Karpatu vulkāniskā grēda), kalnienes (Armēnijas kalniene), kalnzemes (Kamčatka), okeānos – salas vai to grupas, zemūdens vulkānus. Pēc vulkāna aktivitātes izšķir darbīgos un aprimušos vulkānus. (1,300-301)
…
