Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi un neviens cits, izņemot mūs pašus, nevar uzņemties par to atbildību. Dzīves māksla ir nopietns mēģinājums kļūt par savas dzīves veidotāju un tās kvalitātes noteicēju. Vilhelms Šmids savā grāmatā „Skaista dzīve? Ievads dzīves mākslā” , mums sniedz dažas idejas un priekšlikumus kā uzlabot mūsu dzīves kvalitāti, veidojot savu autonomiju un mākslu palīdzēt citiem.
„Nekas un neviens, viņi jauš, neradīs perfektu pasauli, kurā dzīve būs neproblemātiska; ideoloģijas un utopijas drīzāk jau ir radījušas jaunas problēmas, ar kurām daudzi vairs neprot dzīvot. Pat ja izdotos radīt „ideālu” sabiedrību, kāpēc lai pastāvētu naivā ticība, ka dzīves īstenojums ir kaut kas pašsaprotams?”, raksta autors. Tas nozīmē, ka mūsdienu situācija pasaulē, straujā pārmaiņas zinātnes un tehnikas jomā u.tml. ir galvenais dzinējspēks, kas liek mums šodien pievērsties pašiem sev, savas dzīves kvalitātes uzlabošanai. Filozofija ir viens no mehānismiem, kas mums var palīdzēt orientēties dzīves situācijās, izprast notiekošo apkārtējā vidē un apzināties savas iespējas dzīvot dzīvi nevis vienkārši sekojot inerces likumam, bet gan apzināti un aktīvi padarot to par „skaistu dzīvi”. Filozofija svarīgāko padomu sniedz domāšanas līmenī, jo visbiežāk tieši domāšana ir tā, kas mums neļauj uz lietām paskatīties no cita redzes leņķa. Ir svarīgi uzdot sev tādus jautājumus kā: Kā es varu vadīt savu dzīvi?, Kādās kopsakarībās es dzīvoju?, Kā radīt sakarības, kurās vērts dzīvot?, Kādas ir manas izvēles iespējas?, Ko tieši es varu darīt?
Iepazīstoties ar šajā grāmatā apkopotajām filozofiskajā pārdomām, kā pirmā man izraisīja interesi „Daži dzīves mākslas pamatjautājumi un finālais arguments”.
2. Daži dzīves mākslas pamatjautājumi un finālais arguments.
Šīs pārdomas mani saistīja ar to, ka mēs katrs taču domājam par savas dzīves uzlabošanu un pamatjautājums, ko mēs sev uzdodam ir: kāpēc vispār to vajag veidot? Vairumā gadījumu mēs sniedzam sev atbildi, ka dzīve ir īsa, dzīvojam tikai vienu reizi utt. To autors sauc par finālo argumentu. Nāve ir tā robeža, ko mēs parasti uzskatām par visa beigām un, ja nepastāvētu šī robeža, iespējams mēs nemaz arī nepievērstos jautājumiem par dzīves veidošanu. Nāve ir robeža, taču tā neeksistē „pati par sevi”- nāve ir atkarīga no priekšstata par to, savukārt priekšstats atkarīgs no kultūras, kurā cilvēks dzīvo…… ja nāves nebūtu, tā būtu jāizdomā, lai nedzīvotu nemirstīgi garlaicīgu dzīvi, kuras nozīme – bezgalīgi atlikt dzīvi.” šādus secinājumus izdara autors. Nāve, kā dzīves robeža, stimulē mūs dzīvot piepildīti un nav nepieciešama fiksācija uz to, galvenais ir robežas kā tādas apziņa.
Tik pat svarīgs dzīves veidošanā ir jautājums: kā es varu vadīt savu dzīvi? Šis ir jautājums, ar kura apzināšanos mēs speram pirmo soli ceļā uz savas dzīves noteicēja lomu. Modernajā pasaulē šis jautājums saistāms ar faktu, ka cenšoties vadīt pašam savu dzīvi, neizbēgami sastapsimies ar izaicinājumiem, ko dzīves veidošanas gaitā mums nodrošina nemitīgās pārmaiņas gan sociāli ekonomiskajā situācijā, gan informāciju tehnoloģijās, gan sabiedrības prasībās.…
