Apbrīnojama un neparasta ir ģeniālā austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta dzīve. Viņa spilgtais, bagātīgais talants, nemitīgā jaunrades degsme devuši pārsteidzošus, savā ziņā vienreizējus rezultātus. Mocarts ir nodzīvojis 35 tikai gadus. Koncertdarbību viņš uzsāka sešu gadu vecumā un to vairs nepārtrauca. Taču šai laikā Mocarts uzrakstīja ļoti daudz skaņdarbu: apmēram 50 simfoniju, 19 operu, sonātes, kvartetus, kvintetus, Rekviēmu un citus dažādu žanru skaņdarbus.
Volfgangs Amadejs Mocarts pasaules kultūrā ieņem īpašu vietu – komponista vārds kļuvis par simbolu ģeniālām dotībām un radošam spēkam, kas viņam devis iespēju dzīves 35 gados radīt paliekošas vērtības visos sava laika mūzikas žanros. Viņa jaunradi caurstrāvo dzīves patiesība un cildens humānisms, ticība gaišajam un labajam cilvēkā un sabiedrībā. Trāpīgus vārdus par Mocartu saka A. Puškins savā mazajā traģēdijā “Mocarts un Saljēri”: “Kāds dziļums! Kāda drosme; skaistums kāds!”
Mocarta skaidrā, harmoniskā, izteiksmes ziņā spilgtā māksla. Kurā koncentrējās Vīnes klasiskās skolas labākās īpašības, pēc savas ievirzes ir radniecīga apgaismotāju veidotajam klasicismam ar tam raksturīgo saprāta kultu, cildenas vienkāršības ideālu, optimistisko noskaņu. Tajā pašā laikā vērojamasaskarsme arī ar sentimentālisma strāvojumu tālaika kultūrā un mākslā: lielāka uzmanība tiek pievērsta jūtām, cilvēka tiesībām lemt savu likteni, veidot savu dzīvi – nostādnēm, kas savu spilgtāko izpausmi gūst “Vētru un dziņu” strāvojumā.
Šo zināmā mērā pretrunīgo iespaidu pārkausējums rada Mocarta mākslas savdabību – kaismīgs lirisms un dvēseliskums, izteiksmes intensitāte tajā apvienota ar augstu organizētību, saskaņu un līdzsvaru.
Pārvarot aristokrātiskās kultūras estētikas principus, bet saglabājot un attīstot galantā stila dzīvotspējīgos elementus, Mocarts atrada mūzikas kultūras progresīvo ceļu, kas ved uz tēlu tālāku individualizāciju, to piesātināšanu ar ekspresiju un dramatismu, ar attīstības intensifikāciju. …
