Bezpriekšmetiskums 20. gadsimta sākumā vēl nebija izveidojies kā atsevišķs mākslas virziens.
Ģeometriskais abstrakcionisms („supermātisms”), ko izgudroja Malēvičs (1878 – 1935) Krievijā un Mondrians (1872 – 1944) Holandē, attīstījās kubisma ietvaros.
Kubisms visagrāk un visā pilnībā attīstījās Parīzes avangarda ietvaros laikā no 1907. – 1914. gadam un turpinājās līdz pat 20. gs. vidum. Kubisma radītāji bija spāniešu izcelsmes mākslinieks Pablo Pikaso un franču gleznotājs Žoržs Braks, vēlāk viņiem pievienojās spānietis Huans Griss, Albērs Glēzs, Žans Mecenžē, Fernāns Ležē, Rožē de Lafrenē, Anrī Lefokonjē, Robērs Delonē, Fransiss Pikabija un citi. No 1911. gada Parīzes izstādēs sāka piedalīties arī kubisti tēlnieki – Reimons Dišāns-Vijons, Anrī Lorāns, Aleksandrs Arhipenko, Žaks Lipšics.
Ekspresionisma ietvaros attīstījās kāds cits bezpriekšmetiskuma nozarojums, kas pauda zemapziņas ekspresionistiskās idejas formā, kurā bija apvienoti nejauši laukumi un līnijas, kas bija pilnīgi brīvs ne vien no funkcijas atveidot kaut ko reāli eksistējošu, bet arī no jebkuras iepriekš izraudzītas, noteiktas formas. Šim it kā tīri intuitīvajam apvienojumam tā autori piedēvēja pastāvīgu ētiskumu un filozofisku nozīmi kā mūžsenu, neapzināta ar prātu nekontrolējamu instinkta paudējam.
Ekspresionisms īpaši spilgti attīstījās 20. gadsimta sākumā Vācijā. Virziena nosaukums netika dots noteiktai mākslinieku grupai, bet attiecās uz konkrētu parādību, proti, uz radniecīgu uzskatu izpausmi vai līdzīgu izteiksmes līdzekļu izmantošanu, kas sastopama pat savā starpā nesaistītu gleznotāju darbos. Ekspresionisma ietvaros izpaudās mākslinieku apvienības "Zilais jātnieks" 1912. gada izstādes darbi un apvienības "Tilts" darbības virziens.
Kubisms, noliegdams priekšmetiskās vērtības, no tām tomēr pilnībā neatteicās. Abstrakcionisma mākslinieki gāja vēl tālāk - viņi izkristalizēja savas mākslas koncepciju tik tālu, ka tēlotāja māksla vairs neko neattēloja. Abstrakcionisma virziena ietvaros mākslinieks atteicās vispār no jebkādu priekšmetu vai figūru attēlošanas, tā radot bezpriekšmetisko mākslu. Abstrakcionisti pauda viedokli, ka pasaulē nav nekā reāla un priekšmetiska, kas nebūtu veidots no dažādām vibrācijām un enerģijām, līdz ar to arī mākslai nav jābūt piesaistītai cietam priekšmetiskumam, bet gan jāpauž tā vibrācija, kas veido šo priekšmetiskumu. Tātad mākslā jāataino tas kodols, tās ēteriskās dzīles, kas veido mūsu apkārtējo pasauli.…
