5.2. Skatītājs
Skatītājs, veroties mākslas darbā cenšas to saprast un atrast atbildes visiem „kāpēc”, kas rodas tajā vērīgāk ielūkojoties un iedziļinoties. Pārdzīvojums rodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu iespaidā.
Krāsas simboliskā nozīme –viens no noteicošajiem faktoriem kopiespaida radīšanā. Amerikāņu pētnieks Fābers Birrens savā grāmatā “Krāsas simbolisms” raksta: “Cilvēka ķermenis ir sarkans, intelekts – dzeltens, bet gars – zils.” Katra no krāsām savā veidā kalpo par informācijas nodošanas līdzekli, jo katrai no tām ir gadu gaitā izveidojušās asociatīvas nozīmes.
Oranžais sastāv no dzeltenā un sarkanā, no pašiem senākajiem laikiem ir simbolizējusi atklātu dievišķu mīlestību un Dieva mīlestības (sarkanā) savienību ar vārdu (dzelteno).
Sarkanajam raksturīga neizsīkstoša enerģija, nepārtraukta kustība. Bieži vien asociēta ar mīlestību (sarkans= gan dievišķas, gan jutekliskas mīlestības simbols).
Zilā krāsa- kā gudrības, bezgalības, mūžība simbols. Tā izraisa asociācijas par Visumu un dievišķo esamību. Debeszilā krāsa ir kā simbols domas skaidrībai, vairāk vēsai, uz garīgām attiecībām vērstai mīlestībai. Zilā krāsa izsaka tiekšanos pēc drošības, harmonijas un pasīvās juteklības. Tā ir saistīta ar pašanalīzi un iedziļināšanos sevī, – raksta N. Serovs.
Melnās krāsas pozitīvais aspekts ir noteikta spēka izpausme, spēja paredzēt, saturīgums, apslēptas bagātības. Negatīvais aspekts – sagrāve, egoisms, nospiestība, depresija, tukšums, ierobežojums. Melnā krāsa uztver un absorbē visus izstarojumus, arī negatīvos. Melnais ir kā vajadzība piemēroties situācijai, ko nevaram pieņemt vai mainīt.
Pelēkā krāsa turpretī ir kā tilts starp balto un melno, kā starpstadija. . Tā ir kā fons citām krāsām. Tā tiecas pēc stabilitātes un harmonijas. Šī krāsa spēcīgi kontrolē emocijas.
Bet Brūnais ir zemes krāsa, un tai ir divi polāri pretnostatījumi: dzimšana – sabrukums, sniedz patvērumu un miera izjūtu trauksmainos brīžos.
…
