50. gados aizsāktās dzejas pārmaiņas, kas 60. gados izraisa jaunus procesus, ko Guntis Berelis nodēvēja par „literatūras renesansi”. Proti, 60. gados izveidojās tā poētika, precīzāk, vairākas atšķirīgas poētikas, kas dominēja dzejas procesā līdz pat 80. gadu otrajai pusei.1
Dzejnieki aizvien vairāk atklājās ar jauneklīgu trauksmi, emocionalitāti, individualitāti. Dzejas tēmu loks paplašinājās, proti, tika aktualizēta latviešu tautas likteņgaitas un vēsture, tradīcijas, kultūras vērtības. Dzejā ar vien vairāk šķietami vienkāršos ikdienišķos tēlos un to attieksmēs iznāca dziļi vispārināts tikumiskums un filozofisks saturs.2 Tātad, dzejas pamatmotīvs 60. gados izvirzās indivīds kā problēma, personības izpausmes saskarē ar pastāvošo vidi. Tās īpaši spilgti atklājas to dzejnieku darbos, kas paši ir veidojušies griezīgu konfliktu un sadursmju laikmetā, kuri sevī nav mantojuši organiskās pasaules harmoniju.3 Kā viena no ievērojamākajām šādām dzejniecēm ir Vizma Belševica ( 1931 – 2005 ), kas, aktīvi piedaloties komjauniešu apvienībās naivi un paļāvīgi ticēja sludinātajiem komunisma ideāliem4, līdz tikpat dedzīgi sāka protestēt, kad pārliecinājās par komunistiskās ideoloģijas sludinātāju melīgumu un divkosību. Savu protestu dzejniece izteica savdabīgā veidā – viņa ignorēja „padomju dzīves augšupejas” slavināšanu un vairāk pievēršas cilvēka jūtu pasaules problēmām un realitātes atspoguļojumam. Tātad viņa krasi vērsās pret padomju pozitīvismu. Visspilgtāk Vizma Belševica pretsparu atklāja dzejoļu krājumā „Gadu gredzeni”, kas nāca klajā 1969. gada. Šis krājums ir traģiska vēstures atklāsme, ka gļēvums, samierināšanās, ideālu nodošana ērtas dzīves dēļ pamazām ne tikai sagrauž praulos atsevišķu indivīdu, bet iznīcina veselas tautas.5 Šī krājuma noslēdzošā poēma „Indriķa latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” 1969. gadā izraisīja ārkārtīgi spēcīgu satraukumu padomju režīmam. Šajā poēmā var vilkt paralēles starp pagātni un padomju laika komunistisko iekārtu.…
