Īsi par vitamīniem
Vitamīni (lat. Vita ‘dzīve, dzīvība’ + aminum ‘amīns’) ir organiski savienojumi, kas nepieciešami vielmaiņas bioķīmiskajās reakcijās un dzīvības procesu regulēšanai organismā. Tie cilvēka organismā vai nu neveidojas nemaz, vai arī tiek sintezēti nepietiekamā daudzumā, tādēļ vitamīni jāuzņem ar uzturlīdzekļiem. Vitamīni mums ir vajadzīgi ļoti mazā daudzumā – miligramos un mikrogramos -, un tiem nav kaloriju vērtības.
Vitamīnu izpētes sākumi meklējami 20.gadsimta divdesmitajos gados, līdz mūsdienām ir atklāti vairāki desmiti vielu, ko var pieskaitīt pie vitamīniem, bet vispopulārākie, par kuriem pieņemts runāt saistībā ar cilvēka veselību ir apmēram 15 vitamīni.
Vitamīnus apzīmē ar lielajiem latīņu alfabēta burtiem hronoloģiskā atklāšanas secībā. Šis apzīmējums ir populārākais (A vitamīns utt.). Vitamīnus nosauc arī pēc to ķīmiskās uzbūves un funkcijām organismā. Daļa vitamīnu ir sastopama vairākās formās, kuru molekulas uzbūve un fizioloģiskā iedarbība ir nedaudz atšķirīga, bet ķīmiskās un fizikālās īpašības – praktiski vienādas. Tādēļ vairāku vitamīnu nosaukumi ir doti daudzskaitlī, piem., kalciferoli, tokoferoli.
Vitamīnus iedala divās lielās grupās:
• taukos šķīstošie – A, D, E, K;
• ūdenī šķīstošie – C, B1, B2, B6, B12, PP, pantotēnskābe, biotīns, folskābe
Tie visi, izņemot C vitamīnu, ir kofermenti vai to izejvielas.
Ja cilvēka organisms kādu vitamīnu saņem par maz, attīstās hipovitaminoze, bet ja uzturā vitamīna nav nemaz, rodas avitaminoze. Reālā dzīvē avitaminozes gadījumi ir diezgan reta parādība, taču hipervitaminozi (situācija, kad vitamīna ir par daudz) var novērot.
…
