Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā „Lāčplēsis” ir zīmīgi vārdi par bērniņu, kas rotaļājas ceļā putekļos zem ratu riteņiem un dzelžu zābakiem, kas patiesībā raksturo Latvijas ģeopolitisko stāvokli, jo izdevīgais novietojums pie Baltijas jūras bija tas krustpunkts, kurs sastapās Rietumeiropas un Austrumeiropas kultūras, vienu otru kaut kādā veidā ietekmējot. Varētu sacīt, ka Baltijas attīstība, salīdzinot ar pārējo Krieviju (izņemot lielos centrus Maskavu un Pēterburgu) bija priekšā par gadiem 30-40, kaut vai rēķinot to, ka dzimtbūšana Latvijā tika atcelta jau ap 1818. gadu, kamēr Krievijā zemnieku beztiesiskais stāvoklis ilga līdz pat 1861. gadā.
Tieši 19. gs. otrā puse bija laiks, kad Baltija un tās lielākas pilsētas pārvērtās par moderniem industriāliem centriem, ko, piemēram, Rīgai sekmēja kapitāla ieplūšana cauri tirdzniecības ostai. Nozīmīgs bija Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnijas izbūve 1860. gadā cauri Daugavpilij un Rīgas-Daugavpils dzelzceļa atklāšana 1861. gadā. …