Mācību procesā nepieciešams ievērot piemērotības un atbilstības principu, kas nosaka mācību priekšmeta vielas sasaisti ar vecumposmu psiholoģijas prasībām – tas, kas neatbilst bērna kognitīvajām spējām un pašreizējā vecuma interesēm, nav piemērots mācīšanai.
Vidējās klasēs mācās skolēni, kuru vecums ir robežās no 10 - 11 līdz 15 – 16 gadiem. Parasti laiks, kas aizsākas ar 11.dzīves gadu, tiek saukts par pusaudžu vecumposmu., pēdējos desmit piecpadsmit gados psiholoģiskajā literatūrā sastopams arī jēdziens tīņa gadi. Pusaudža vecumposmam nevar viennozīmīgi piemērot precīzas hronoloģiskā vecuma robežas, jo pastāv bioloģiskā un hronoloģiskā vecuma nesakritības.[1; 118]
Ja mēs skatāmies mūža galvenos posmus, tad skolas vecums (7 – 16/18 gadi) ir lielu pārmaiņu laiks. Bērns, kurš sāk iet skolā, nokļūst sabiedrības, ar likumu noteiktas audzināšanas lokā, tas nozīmē daudzu vides izvirzītu attīstības uzdevumu parādīšanos. Pusaudžu vecumā papildus tam vēl lielas izmaiņas notiek ķermenī. Pusaudzis slikti jūtas “savā ādā”, viņa būtībā valda neveiklums un mulsums. Seksualitāte viņa dzīvē ielaužas kā nelūgts viesis. Sākumā tā samazina viņa autonomiju jeb iespēju kontrolēt savas jūtas. 12 – 14 gadus veciem indivīdiem tipiskais bailīgums un untumainība liecina par bezpalīdzību, ko viņos pamodina dīgstošā seksualitāte. Šo periodu sauc arī par agrīno jaunību.
Šai periodā jauniešiem veicami vairāki attīstības uzdevumi. Tos 1972.gadā ir uzskaitījis Havghorsts:
sava ķermeņa parādību akceptēšana un efektīva ķermeņa izmantošana;
vīrieša, attiecīgi sievietes, lomas apgūšana;
jaunu un nobriedušāku attiecību veidošana pret abu dzimumu vienaudžiem;
emocionālās neatkarības iegūšana attiecībā pret vecākiem un citiem pieaugušajiem;
gatavošanās profesionālajai karjerai;
gatavošanās laulībai un ģimenes dzīvei;
sociāli atbildīgas uzvedības apgūšana; vērtību sistēmas un ētiskās apziņas kā paša uzvedības vadlīnijas izveide (morālā attīstība).[3] …
