Vispārīgie tiesību principi, paražu tiesības,tiesu prakse un tiesību doktrīna

Literārajā nozīmē ar jēdzienu “princips” saprot galveno noteikumu, nostādni, pamatu, vispārīgo patiesību. Savukārt “vispārīgs” nozīmē – tāds, kas attiecas uz visiem, uz visu attiecīgās valsts tiesību sistēmu vai pat uz visu tiesību saimi jeb loku.
Tiesību zinātnē ar vispārīgajiem tiesību principiem saprot sava veida “augstākās tiesības”. Šāda pieeja būtībā nozīmē dabisko tiesību skolas ideju atdzimšanu, vienlaikus izplatoties idejai par likumdošanas robu esamību visas tiesību sistēmas ietvaros. Tādējādi tiek nepārprotami atzīts, ka mūsdienu romāņu – ģermāņu tiesību saimes valstīs saskaņā ar tiesību avotu teoriju tiesību sistēma var tikt papildināta bez likumdošanas palīdzības, pamatojoties uz minētajām “augstākajām tiesībām” jeb vispārīgajiem tiesību principiem. Romāņu – ģermāņu tiesību lokam ir pat raksturīga vispārīgo tiesību principu atzīšana par tiesību avotu. Tas atspoguļo tiesību sasaisti gan ar sabiedrībā noturīgām paražām un uzskatiem, gan ar taisnības prasībām, kā tās izprot un pielieto attiecīgajā laikmetā un brīdī, neizdarot konkrētus grozījumus likumu tekstos. Tādējādi tiek nodrošināts tiesību sistēmas elastīgums un tās spēja pielāgoties mainīgai realitātei.
Principu formulēšana un ietveršana tiesību sistēmā bija izteikti raksturīga 12. – 13.gs., tā sauktajā, universitāšu tiesību uzplaukuma laikā. Mūsdienās vispārīgie tiesību principi atrodami gan atsevišķu likumu, biežāk konstitūciju tekstos, gan arī tie jāatvasina no tiesībām vai kopumā no visas tiesību sistēmas, lai varētu tos pielietot jaunos gadījumos. Tātad daudzi tiesību principi laika gaitā ir iekļauti normatīvajos aktos, kā piemēru var minēt Civillikuma 1.pantu: Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.…