Aplūkojot tiesību avotu teoriju (teoriju par tiesību avotu veidiem un konkrēti par vienu no tiem — vispārīgajiem tiesību principiem) noteiktā valstī, vispirms ir jānoskaidro, pie kādas tiesību saimes konkrētas valsts tiesību sistēma pieder. Romāņu – ģermāņu tiesību saimi veido daudzas nacionālās tiesību sistēmas. Šajā tiesību saimē ietilpst ne tikai vairums Eiropas valstu tiesību sistēmas, bet arī visu Latīņamerikas, kā arī daļa Āfrikas un Āzijas valstu tiesību sistēmas. Romāņu – Ģermāņu tiesību saimes tiesību normas raksturojas ar vispārīgumu, nereti ar visai augstu abstrakcijas pakāpi un tiesību normu hierarhisku sakārtojumu. No vienas puses, tas atvieglo nepieciešamās tiesību normas sameklēšanu, bet, no otras puses, efektīva tiesību normu piemērošana prasa visai augstu tiesību normu iztulkošanas prasmi.
Latvija pašlaik tiek pieskaitīta pie t.s. jauktās tiesību sistēmas, t.i., kaut arī tiesību normu teksta līmenī Latvija iekļaujas kontinentālās Eiropas jeb romāņu—ģermāņu tiesību lokā, tomēr šīs normas joprojām tiek lietotas pēc sociālistiskās metodoloģijas. Lai tiesību normas tiktu pareizi lietotas, ir nepieciešama skaidrība par attiecīgajā valstī pastāvošajiem tiesību avotu veidiem. Tādēļ pašlaik Latvijā (un arī citās Austrumeiropas pēcsociālistiskajās valstīs) tiesību avotu doktrīna ir kļuvusi par vienu no tiesību teorijas problēmjautājumiem. Nenoliedzami ir tas, ka tiesību zinātne atsakās no tik daudzus gadus valdošās tiesību pozitīvisma doktrīnas, kad par vienīgo tiesību avotu tika atzīts likums (domāts plašākā nozīmē — normatīvie tiesību akti) un normatīvistiskā tiesību izpratne nepieļāva pat iespēju, ka varētu pastāvēt kādi virspozitīvi tiesību principi, kuri būtu likumdošanas leģitimitātes kritērijs un kurus tiesas varētu tieši piemērot likumdošanas robu esamības gadījumos.
…