Mūsdienu dinamiskajā sabiedrībā, kad informācijas apjoms nemitīgi mainās, aizvien lielāku nozīmi iegūst indivīda spējas elastīgi rīkoties, izmantot zināšanas un prasmes jaunās, iepriekš nebijušās situācijās, izteikt uz iepriekšējo pieredzi balstītus paredzējumus, kā arī prasme un vēlēšanās sadarboties ar citiem un strādāt komandā. Ja ieskatāmies darba piedāvājumos, tad pārliecināmies, ka iepriekšminētās prasmes un ne tikai tās savos potenciālajos darbiniekos vēlas redzēt uzņēmumu un iestāžu vadītāji.
Izglītības iegūšana sākas ar pirmajiem skolā pavadītajiem mirkļiem. Mūsdienu pedagoģiskajā procesā izglītības nozīmi izprotam šā vārda plašākajā nozīmē. Demokrātiskā sabiedrībā izglītoties nozīmē ne tikai iegaumēt faktus, ko pasaka skolotājs. Izglītošanās notiek spraigu intelektuālu darbību rezultātā. Taču pats izglītošanās, audzināšanas un attīstības ceļš sākas jau no piedzimšanas brīža, tādēļ ir ļoti svarīgi pilnībā izprast šos procesus, ar kuriem ir iespējams palīdzēt attīstīties harmoniskai un pilnvērtīgai personībai.
Šajā darbā vēlos izcelt to, cik liela nozīme ir ne tikai praktiskajai darbībai ar bērniem, bet arī pedagoģijas teorijai, spējai izprast, kas tad īsti šī pedagoģija ir, sapratnei par procesiem, kas darbojas pedagoģijas ietvaros. Izprast to būtību ir svarīgi, lai varētu pilnvērtīgi darboties šajā jomā, neradot nākotnes problēmas mūsu bērniem.
Pedagoģija ir mācību un audzināšanas teorija un prakse; zinātnes nozare, kas pētī mācību un audzināšanas teorijas un pedagoģiskās prakses vienotību, lai izglītotu, attīstītu personību. [3., 126.]
Taču pedagoģija tiek arī īsāk raksturota, pasniegta -
Pedagoģija ir zinātne par audzināšanu.
Audzināšana – vienas paaudzes kultūrvērtību nodošana nākamajai.
Bez audzināšanas nav iedomājama sabiedrības attīstība, tā ir sabiedriska parādība. Katra jaunā paaudze, sākot patstāvīgu dzīvi, apgūst un arī iegūst iepriekšējo paaudžu ne tikai materiālās, bet arī garīgās un visa cita veida vērtības. Audzināšana ir mērķtiecīgs un likumsakarīgs personības sociālās attīstības process, kas virzīts uz pilnību.
Audzināšana sabiedrībā veic vairākas sociālās funkcijas:
saglabā un nodod no paaudzes paaudzei zināšanas, prasmes, attieksmes, sabiedriskās uzvedības praksi;
sekmē jaunās paaudzes sagatavošanu darbam tautsaimniecībā, līdzdalībai valsts un sabiedriskajā dzīvē;
veicina vērtību izveidi, personības spēju un dotumu attīstību.
Audzināšana ir mūžīga, vispārēja, nepieciešama, vēsturiska parādība.…
