Kā zināms, cilvēks nedzīvo mūžīgi un daudziem cilvēkiem pieder dažādi īpašumi – kustamie un nekustamie īpašumi, kurus, pēc cilvēka nāves, ir nepieciešams nodot kādai citai personai. Tad, lūk, bez mantojuma tiesībām un tajās paustajām normām, nebūtu iespējams taisnīgi, ne tikai sadalīt, bet arī nodot, cilvēkam, pienākošos mantu. Tiesības atstāt un saņemt mantojumā naudu, mantu un dažādas privilēģijas bijis nozīmīgs faktors sabiedrības attīstībā. Šodien mantošanas tiesības ir civiltiesību institūts, kas regulē attiecības, kas saistītas ar mirušā tiesību un pienākumu pāriešanu uz citām personām. Ņemot vērā cilvēka dabu, ka reti kurš vēlas brīvprātīgi izteikt atteikumu no viņam, pilnīgi par velti, piekritušās mantas vai cita rakstura vērtības, un bieži vien, par šādu piekritumu ir domstarpība, kas tad šo mantu būtu pelnījis vairāk, jo tiklīdz cilvēkiem ir iespēja iegūt kādu mantu, tad, ne vienmēr, bet pārsvarā, tiek aizmirsta radniecība, kopīgā pagātne. Tieši tādēļ tiek saskatīta nepieciešamība pēc normām, kas reglamentētu visus tos jautājumus, kuri skar mantas tālāko virzību un piederību jaunajam īpašniekam, pēc līdzšinējā īpašnieka jeb mantojuma atstājēja nāves.
Mana darba tēma ir „Vispārējs mantošanas veidu raksturojums Latvijā”, kur jāaplūko viss, kas saistīts ar mantojuma veidiem, to formu, sekām utt. Šī tēma savu aktualitāti nezaudēs nekad, jo vienmēr būs nepieciešams nodot vai novēlēt savu mantu kādam citam cilvēkam, pēc mantojuma atstājēja nāves.
Darba mērķis ir izpētīt, kādi ir mantošanas veidi Latvijā, kurš ir prioritārais no juridiskā viedokļa un kurš ir visizplatītākais. Darba uzdevumi ir apkopot un analizēt pieejamo literatūru mantojuma tiesībās; balstoties uz autoritāšu teorijām, veidot savu redzējumu par mantošanas veidiem; izpētīt kā katrs no šiem veidiem darbojas, kādiem nosacījumiem ir jāpastāv, lai mantotu pēc viena vai pēc otra veida.…
