TIESISKUMA NODROŠINĀŠANAS GARANTIJAS.
Tiesiskums ir jebkuras demokrātiskas valsts viens no svarīgākajiem pamatiem. Jau Šarls Luijs Monteskjē XVIII gs. līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piedāvāja veidot trešo neatkarīgas varas atzaru - tiesu varu: "No pašas lietas būtības izriet: lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. Padoto politiskā brīvība ir sava veida dvēseles miers, kas izriet no pārliecības, kāda ir personai par savu drošību. Lai nodrošinātu tādu brīvību, valdībai jābūt izveidotai tā, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās citam no cita. Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras." Tādēļ, lai nodrošinātu sabiedrības locekļu brīvību un drošību, demokrātiskas valsts teorijā dominē viedoklis par varas dalīšanas nepieciešamību, kas nodrošina ne vien varas atzaru neatkarību citam no cita, bet arī katras varas kontroli no citu varas atzaru puses (kontroles un līdzsvara mehānisms), tādejādi panākot tiesiskuma nodrošināšanu.
SOCIĀLA VALSTS
Ar sociālu valsti parasti saprot valsts sistēmu, kas palīdz vājākajiem, cenšoties ietekmēt ekonomisko labumu sadali taisnīguma principu garā, lai katram indivīdam nodrošinātu cilvēka cienīgu eksistenci. Sociālas valsts idejas fiksācija konstitūcijā saskaņo sociālo attiecību dalībnieku konstantās pretrunas.26
Sociālas valsts jēdziens, piemēram, ir nostiprināts Polijas Konstitūcijā, VFR Pamatlikumā. No tā izriet, ka VFR nodrošina saviem iedzīvotājiem sociālās tiesības un sniedz materiālu palīdzību ar sociālās apdrošināšanas sistēmas palīdzību. Tas ir viens no VFR demokrātijas pamatprincipiem. (Vācu doktrīna par būtiskākajiem sociālas valsts elementiem atzīst cilvēka cieņai atbilstošu iztikas minimumu, sociālo vienlīdzību, sociālo aprūpi un vispārēju labklājību). Sociālas valsts pamatā atrodas sociālās cilvēka tiesības, uzliekot valstij pienākumu veikt pasākumus, kas veicinātu šo tiesību īstenošanu. Sociālā vienlīdzība jāsaprot kā valsts pienākums nodrošināt visiem iedzīvotājiem vienādas iespējas gūt sociālos labumus. Cilvēka cieņai atbilstošs iztikas minimums ietver personas brīvas tiesības uz darbu, katra atbildību par ģimenes labklājību, iespēju saņemt indivīdam pienākošo sabiedrības labumu daļu, nepieciešamību apgādāt daļu cilvēku ar viņiem vajadzīgajiem labumiem un pakalpojumiem, brīvas tiesības apvienoties kolektīvos, lai iegūtu vajadzīgos labumus.
Valsts sociālās funkcijas atzīšana un nostiprināšana konstitūcijās izriet no valsts sistēmas darbības tautas interesēs, kas var nodrošināt tautas saskanīgu attīstību un organisku vienotību pagātnē, tagadnē un nākotnē. Latvijas Republikas Satversmē šobrīd nav iekļauts sociālas valsts princips, lai gan, ņemot vērā vispārējo nabadzības un atstumtības līmeni valstī, šī problēma ir ļoti aktuāla.27
…
