Aristotelis teicis: “Jēdzieniem tikumisks cilvēks un krietns pilsonis, šķiet, nav viens un tas pats saturs.”1
Sabiedrībā tiešā un netiešā mijiedarbībā nepārtraukti atrodas daudzi cilvēki. Katrs no viņiem ir apveltīts ar savu patstāvīgu apziņu un saskata savas intereses, kā viņam šajā sabiedrībā labāk izdzīvot. Sākotnēji šo tematu izpratu pavisam savādāk kā tas bija nepieciešams, varbūt arī tāpēc, kad nācās darbu pārstrādāt, dotā tēma likās ļoti interesanta un aizraujoša. Izvēlējos šo tematu savam darbam tādēļ, ka gribēju noskaidrot, kas tad īsti ir šīs vērtības sabiedrībā.
Mans mērķis bija uzzināt kāda ir vērtību filozofijas pamatdoma? Vērtību filozofija novēršas uz vēstures un normatīvo zinātņu (loģikas, ētikas, astētikas, reliģijas) pusi un cenšas atrast tādas loģiskas vērtības, kam piemistu bezlaicīga nozīmība.
Domāju, ka šī mācība par cilvēka reālajām vērtībām pastāvēs filozofu prātos vēl ilgi, jo šis jautājums ir tāds, kas nepazudīs nevienā sabiedrībā, kamēr vien cilvēki spēs priecāties par netaustāmo skaistumu. Savā darbā kā galveno avotu izmantoju Jūlija Studenta grāmatu “Ievads filozofijā.” Ierobežotais darba apjoms liedz iespēju iedziļināties visos sīkumos. Uzskatu, ka, lai pilnīgāk un sīkāk iztirzātu šo tematu, ir nepieciešmas lielākas zināšanas filozofijas zinātnē, kā arī kāda pieredze darbā ar filozofu mācībām.
Platons teicis: “Ja mums radīsies šaubas, mēs kļūsim pilnīgi droši, iedomādamies piemērus no ikdienas dzīves.”
Apgaismības filozofijas apskats būtu nepilnīgs bez cilvēka problēmas aplūkošanas. Tās traktējums franču apgaismībā bija naturālistisks. Cilvēks apgaismotāju izpratnē ir pilnīgi pakļauts dabas likumiem - tā tiek mehāniski “pārvarēts” dvēseles un ķermeņa duālisms. Ievērojamu vietu apgaismības filozofijā ieņēma dabisko tiesību problēmas. Lai pamatotu pilsoņa tiesības sava laikmeta apstākļos, filozofi pievērsa uzmanību personisko un sabiedrisko interešu harmonizācijas principiem, sociālās nevienlīdzības novēršanas iespējām. Šos jautājumus risināja sabiedriskā līguma teorijas.1
Visi atziņas teorijas virzieni, kas radās pēc Kanta, tāpat arī tie virzieni, kas izveidojās uz empīrisma un racionālisma pamatiem, ir orientēti vai nu uz dabas zinātņu pusi, vai arī izsaka tīru filozofiju. Vēl pastāv tas virziens, kurā vērojama orientēšanās uz vēstures un normatīvo zinātņu pusi. Šis virziens izpaužas Vilhelma Vindelbanda (1848.-1915.g.), Heinriha Rikerta vērību filozofijā, kas izveidoja arī t.s. “Bādenes skolu”.2 Vindelbands aizrāda, ka līdz šim filozofijā bija uzsvērta vai nu dabaszinātniskā puse, vai arī pārspīlētais racionālisms, bet konkrēti vērtētāja puse atstāta novārtā. Kā pozitīvisms, tā racionālisms vienpusīgi. Vērtēšanas domu pazīmes Vindelbands saskata Kanta kriticismā, lai arī tur tās vēl nav pilnīgi izveidotas. Piegriezdamies vērtību, jeb normu zinātnēm, Vindelbands meklē visa patiesā, skaistā un svētā būtību, liekot šīs idejas katras kultūras darbības pamatos. Vēl bez tam izvirzīdams vēstures zinātņu metodi kā līdzvērtīgu dabas zinātņu metodei, viņš visas zinātnes iedala likumu (nomotētiskajās) un notikumu (idiografiskajās) zinātnēs. …
