Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum.
Periodizācija:
1.agrīnais baroks ( 1580 – 1620)
2.dižbaroks (līdz 17.gs. beigām)
3.vēlīnais baroks (18.gs. pirmā puse)
Baroka dzimtene ir Itālija ar centru Roma un savu kulmināciju sasniedza Francijā. Baroks kā stils sākās arhitektūrā, bet būtiski ietekmēja arī skulptūru, glezniecību un dekoratīvi lietišķo mākslu. Un ar šo stilu sāka veidot gristu gleznojumus – plafonus.
Baroka raksturojums
Baroka galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte.
Baroks – dīvains, neparasts, savdabīgs.
Baroka stila attīstību veicināja garīdznieki un konkrēti pāvests Urbāns VIII un jezuīti. Jo baroka mērķis ir slavināt katoļu baznīcu un gariedzniecību, kā arī slavināt aristokrātiju. Tāpēc baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes [telpas, kas savā starpā savienotas ar durvīm, un atrodas taisnā rindā citas aiz citām] un galerijas. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos.…