Pirms es rakstu par virpas vēsturi ir jāzin kas īsti ir virpa. “Ja kāds priekšmets griežas ap savu asi un tam ar asu darba rīku nošķeļ lieko materiālu, lai iegūtu vēlama veida ķermeni, tad tādu priekšmeta apstrādāšanu sauc par virpošanu. Virpošanai nepieciešamas šādam darbam piemērotas mašīnas, tā saucamās virpas, kurās iestiprina virpojamo priekšmetu un, tam griežoties, ļauj iedarboties virpu kaltu šķeļošiem asmeņiem.”1
Virpas pirmsākums ir ritenis, ko šumeri izgudroja 3000 gadu p. m. ē. Pirmās virpas ir parādījušās 1000-650 gadu p. m. ē., bet pirmā ilustrācija, kas redzama arī attēlā, 3. gs. p. m. ē. Virpa sastāvēja no diviem centriem (gultņiem), kurus iestiprināja kokā, kaula vai ziloņkaula sagatavē. Vergs vai palīgs grieza sagatavi ar virves palīdzību vienlaicīgi pulējot virpojumu (viens vai daži apgriezieni uz vienu pusi, pēc tam atpakaļ). Bet meistars, pieliekot vajadzīgajā vietā griezni, noņēma skaidiņu. Tādā veidā lēni un pacietīgi strādājot izvirpoja priekšmeta formu.
Sestajā gadsimtā p. m. ē. arī Eiropā parādījās pirmās virpas, kuras izmantoja Ķelti, Etruski, Romieši, Sakši. Ķelti un Etruski izplatīja virpošanas prasmi pārvietojoties uz teritorijām, kur mūsdienās atrodas Skotija, Krima, Vācija un Spānija.…