Vīriešu un sieviešu komunikācijas pamatā ir lomu atšķirība sabiedrībā. Tas atspoguļojas arī sabiedrības dzimumu uztverē, piemēram, to ko teiks vai darīs vīrietis uztvers nopietnāk un bez ierunām, nekā tad, ja tas tiks sacīts no sievietes puses.
No vienas puses, tā ir sava veida diskriminācija, taču mūsdienās tas tā vairs netiek uztverts, jo sabiedrība valda vīrišķības kults.
Tas nav tikai stereotips, ka sievietes savā runā bieži vien ir vairāk emocionālākas un iekļauj runā nevajadzīgas frāzes, savus pārdzīvojumus un jūtas. Taču vīrieši runās ir konkrēti, izmanto pierādītus faktus un mēģina visu pateikt pēc iespējas kodolīgāk un visaptverošāk. Protams, tā tas nav visos gadījumos, taču lielākajā daļā šīs ir galvenās sieviešu un vīriešu runas atšķirības.
Tāpat atšķiras arī vīriešu un sieviešu leksika, kādu viņi izmanto komunikācijā, piemēram, sievietes (vairākumā gadījumu) neizmanto savstarpējās sarunās, un arī vispār, tik daudz žargonvārdu, barbarismu, internacionālismu un lamu vārdus, kā tos savās sarunās iesaista vīriešu dzimuma pārstāvji. Protams, ikviena dzimuma pārstāvis vajadzības gadījumā runās izmeklētā leksikā un pielāgosies valdošajam runas stilam, taču sievietes šajā ziņā vairāk piedomā pie tā, ko viņas saka un kā tas izklausīsies no citu viedokļa. Un arī šajā ziņā pastāv stereotipi un nerakstīti likumi, ka vīrieši drīkst izmantot nedaudz rupjākus izteicienus, taču no sievietes puses tas izklausās nepieklājīgi un izpelnās sabiedrības nosodījumu.
No tā varam spriest, ka vīrieši savā runā var justies brīvāk nekā sievietes un neizpelnās sabiedrības nosodījumu tādos gadījumos, kuros sieviete tiktu pat ignorēta un uzskatīta par neaudzinātu. …