Jau līdz ar cilvēka rašanos ir pastāvējušas noteiktas atšķirības starp pretējiem dzimumiem ne tikai anatomiskā aspektā, bet arī psoholoģiski. Jau Svētajos rakstos Mozus grāmatā ir bijis noteikts lomu un funkciju sadalījums starp vīrieti un sievieti.
PSRS pastāvēšanas laikā bija veikta propoganda, kas it kā nodrošināja līdztiesību starp vīrieti un sievieti. Tajā pat laikā sievietes būtība tika maksimāli noniecināta. Tas izpaudās tādejādi, ka šāda līdztiesība tika realizēta, pielīdzinot sievietes iespējas konkurēt ar vīrieti daudzajās dzīves darbības sfērās. Rezultātā sievietes gods nozīmēja apgūt izteikti vīrišķīgas profesijas, piemēram, betonētāja, traktorista, duldozerista u.c. sievietes būtībai nepiemērotas specialitātes. Arī pati galvenā sievietes sūtība – mātes misija, tika nonivelēta. Valdošās politikas nostādnes deklarēja, ka bērna pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešams kolektīvs. Savukārt sieviete, kas nestrādā algotu darbu un nodarbojas tikai ar bērna kopšanu, tika uzskatīta kā liekēde. Padomju pilsoņa gods skaitījās veikt sabiedriski derīgas darbības, kamēr bērnu aprūpi organizēja bērnu dārzi, bērnu nami u.c. instaces. Šajā laika posmā tika pilnībā noniecinātas atziņas par ģimeniskās vides kā vienīgās optimālās sociālās struktūras, kas nodrošina bērna pilnvērtīgu attīstību, lomu.
Kaut arī minētais laika posms ir pagājis, tā negatīvās sekas ir jūtamas vēl šobrīd un ietekmēs iedzīvotāju dzīves kvalitāti vēl ilgi. [11.; 12.-16., 14.; 25., 29.]
Jau XX gadsimta vidū tika veikti pētījumi zoopsiholoģijā, kas pierādīja mātes funkciju nozīmi turpmāko paaudžu attīstībā. Vācu zoopsihologs J. Šmits veica pētījumus ar kaķiem. Viņš empīriski pierādīja, ka jaundzimušajai kaķenītei, kurai liegta mātes gādība un aprūpe, pieaugot, neveidojas mātes instinkti adekvāti ģenētiski noteiktajiem līmeņiem. Tas izpaužas neprasmē rūpēties par saviem pēcnācējiem. Gan dzīvnieka, gan arī cilvēka latentās atmiņas krājumā ir saglabāta informācija par to, kā tiek saņamta mātes aprūpe. Šī informācija zemapziņas formā aktualizējas tajā brīdī, kad subjekts nokļūst vecāku lomā attiecībā uz saviem pēcnācējiem un to aprūpi. [18.]
Tieši tādēļ arī kalpo rotaļlietas, kas sagatavo bērnu turpmāko vecāku pienākumu pildīšanai. Piemēram, lelles iesākumā tika radītas kā rotaļlieta prinčiem un valdniekiem, lai viņi apgūtu prasmes izrīkot cilvēkus un manipulēt ar tiem. Tā XVI gadsimtā Francijā radītā rotaļlieta veica funkcijas, kuras ir grūti saistāmas ar mūsdienu reālijām. Laika gaitā lelle kļuva par tipiskāko meiteņu rotaļlietu. Rotaļājoties ar lelli meitene veic propedeitisko posmu mātes funkciju izpildei savā turpmākajā dzīvē. Tādejādi jau agrā bērnībā katrs indivīds tiek ievirzīts noteiktu sociālu funkciju veikšanai. Kaut arī mūsdienu sabiedrībā vīrietim un sievietei ir garantēta līdztiesība, tomēr viņu iekļaušanās dažādās sabiedriskās dzīves norisēs noris atšķirīgi. [2; 4.-6., 31; 9-11.]…
