Sestā nodaļa
„Savas istabas” pēdējā nodaļā V. Vulfa pārdomā Semjuela Koulridža teikto, ka dižens prāts ir androgīns. Īsti vīrišķs prāts nevar radīt vairāk nekā tīri sievišķs prāts. Šis jautājums par sieviešu un vīriešu prātu ir bijis aktuāls vienmēr. V. Vulfa uzskata, ka vīrieši tagad rakstīdami, izmanto tikai vīrišķo smadzeņu pusi. Tāpēc sievietes lasīdamas viņu darbu, cenšas ieraudzīt tajos to, kā tajos nemaz nav.
V. Vulfa uzsver to, ka lielākais trūkums ikvienam, kas raksta ir domāt par savu dzimumu: „ir liktenīgi būt caur un cauri vīrietim vai sievietei; ir jābūt sievišķi – vīrišķai vai vīrišķi – sievišķam”.26 Sievietei nav apzināti jārunā vai jārīkojas kā sievietei.
Svarīga ir ne tikai prātu saplūšana, bet arī izglītības nozīme. Gandrīz visi pēdējās simtgades dzejnieki – Bairons, Šellijs, Tenisons, ir baudījuši izglītību. Izņēmumi ir Kītss, Braunings, Roseti. Tas nozīmē, ka izglītība sniedz labāku iespēju tikt pie turības: „gara brīvība ir atkarīga no materiālām lietām. Dzeja ir atkarīga no gara brīvības”.27 Tas nozīmē, ka sievietēm nav bijusi iespēja rakstīt dzeju. Tomēr V. Vulfa aicina sievietes rakstīt par jebkādu tematu, lai arī cik triviāls tas arī nebūtu.
V. Vulfa atgādina, ka 1928.g. sievietēm ir daudz lielākas priekšrocības nekā agrāk. Viņas var mācīties, strādāt, vēlēt. Sievietēm joprojām ir jādzemdē berni, bet ne jau 12 vai 13 kā misis Sītonai, bet gan 2, 3. Viņa atsaucas uz iedomāto Šekspīra māsu: „viņa nomira jauna – ak vai, un neurakstīja ne vārda. [::] Taču es ticu, ka šī dzejniece, kura neuzrakstīja ne vārda un tika apglabāta krustcelēs, joprojām ir dzīva. Viņa dzīvo jūsos un manī, un daudzās citās sievietēs, kuru šovakar te nav, jo viņas mazgā traukus un liek bērnus gulēt”. Tad, kad sievietes spēs brīvi dzīvot un rakstīt, šī iedomātā Šekspīra māsa būs dzīva. Viņa radīs daudz izcilu literāru darbu un nebūs aizmirsta.
…
