Vīra vara un sieviete kā objekts Latvijas ģimenes tiesībās līdz 20.gs. vidum

Lasot rakstus par Lakānu autore uzgāja brīnišķīgu Agneses Gailes rakstu Rīgas laikā par Lakānu un viņa meitu. Svarīgi autorei šķita tas, ko viņa raksta par Lakāna personību. Lakāna ciniskā augstprātība (viņš mēdza atgādināt saviem klausītājiem, ka viņi ir “idioti”) tik amizanti sirsnīgā veidā ir sajaukusies ar milzīgu pašironijas devu (“jūs taču zināt, ka man ir atbildes uz visiem jautājumiem”), ka jautājums par viņa mācības zinātniskumu, pielietojamību vai patiesumu (“es runāju tikai patiesību”) ir nevietā.1 Protams, nevar noliegt, ka varbūt tiešām ir jāraugās citādi, tomēr, ja mēs Lakāna sacīto uztveram kā secinājumus un faktu konstatējumu, tad tas viss nemaz nešķiet tik absurdi.
Lakāna teorijas ir būtiskas arī tajā ziņā, ka tās iekustināja feminisma vilni un feministes uz Lakāna izvirzītajām tēzēm paraudzījās no cita skatu punkta.
Ģimenes tiesības ir ļoti nozīmīga tiesību nozare, kas kaut kādā mērā iejaucas cilvēku privātajā dzīvē un regulē to personiskās un mantiskās attiecības. Tāpat dažādām ieražām un tradīcijām, kas saistītas ar ģimenes veidošanu un laulību esam pakļauti mēs visi un tās ir spēcīgas tradīcijas. Autorei šķita interesanti apskatīt Latvijā vēsturiski spēkā bijušās paražas un tiesību normas, kas regulē ģimenes attiecības, no Lakāna teoriju viedokļa, kāpēc tad šīs attiecības tika regulētas tieši tā. Autore uzskata, ka tiesības ir tā nozare, kur īpaši labi var redzēt sievietes kā objekta statusu un rast pamatojumu, vai vismaz piemērus, Lakāna idejām.…