Pirmie pieci Vinsenta van Goga daiļrades gadi bija tāda neatlaidīga rakšanās mākslas pamatos. Viņš pieder pie tiem māksliniekiem, kam absolūti sveša ir sacerēšana, viņš attēloja lietas, cilvēkus un dzīvi, ko redzēja ap sevi. Vinsents van Gogs bija tik patstāvīga un spilgta radoša personība, ka viņš nepieņēma nekādus likumus mākslā. Viņa rokās audekls ir it kā ekrāns, uz kura projicējas viņa izjūtas un dvēseles stāvokļi. Vinsents glezno kluso dabu, kurā savākti kopā viņa trūcīgās dzīves priekšmeti: zīmējamais dēlis, pīpe, tabakas maks, sērkociņu kārbiņa u.c. Kā arī ir gleznojis daudz pašportretu. Van Gogs gleznas mēdza sadalīt horizontālās joslās vai lielos trijstūros, kurus ar perspektīvas līniju palīdzību daļēji apvienoja. Van Goga rūpīgi plānotā kompozīcijā ietilps arī noteiktu krāsu kombināciju spēja veidot perspektīvu, kas var, piemēram, pastiprināt vai pavājināt gleznas dziļuma efektu. Galvenā van Goga gleznu iezīme ir enerģiski, gandrīz reljefveidā klātās tīrās krāsas, kas, pauzdamas vitalitāti un kustību, atšķiras tikai ar klājuma veidu- tie var būt strauji uzklāti punkti, līnijas vai viendabīgi laukumi. Van Gogs izmanto galvenokārt izteiktas kontūras ar nolūku apvienot uztrieptos nelielos krāsas daudzumus noteiktos gleznieciskos apveidos vai vienu no otra norobežot lielus blakus esošus krāsu laukumus. …
