„Dažreiz ir vajadzīga ‘krītoša zvaigzne’, lai pievērstu mūsu uzmanību debesīm.”
(Č. Fērgusons)
Šī krītošā zvaigzne ir ģeniālais mākslinieks Vinsents van Gogs, spožā zvaigzne nekad neapdzisīs, tā vienmēr izgaismos bezgalīgo debesjumu - mākslinieka dižā talanta pierādījumu. Vinsents van Gogs vairs nekad nepapildinās mākslas debesis ar jaunām toņu gammām, bet viņa unikālie darbi nekad nezaudēs savu vērtību. Zvaigzne atstāja debesjumu nevis tāpēc, ka tā būtu zaudējusi savu mirdzumu un lēnām apdzistu, bet tāpēc, ka tā sadega pati no sava spožuma.
Savā pēdējā vēstulē brālim Teo Vinsents van Gogs rakstīja: „Es šajos darbos esmu licis uz spēles savu dzīvību un pa pusei zaudējis prātu.” Jā, diženais mākslinieks tiešām bija pārkāpis trauslo robežu starp ģenialitāti un neprātu. Lai gan ir pilnīgi noteikti zināms, ka V. van Gogs savus pēdējos dzīves gadus pavadīja Arlas un Senremī nervu dziednīcās, īstie „mākslinieka slimības cēloņi nav noskaidroti, taču domājams, ka viņš sirdzis ar kādu no epilepsijas paveidiem”. Patiešām, rūpīgāk izpētot mākslinieka slimības simptomus, savdabīgo uzvedību un neparastās rakstura iezīmes saistībā ar viņa talanta izpausmēm mākslas pasaulē, var pieņemt, un vairākos literatūras avotos minēts, ka Vinsenta van Goga nedziedināmā slimība ir bijusi epileptiskā demence.
Vinsenta van Goga dzīve ir kā pierādījums tam, cik traģiskas un postošas sekas var būt epileptiskajai demencei, ja tā netiek savlaicīgi un atbilstoši ārstēta, ja slimniekam nav līdzās neviena tuva cilvēka, kas varētu palīdzēt cīnīties ar nedziedināmo kaiti un pārvarēt depresiju un nomācošo sajūtu, ka neesi nevienam vajadzīgs un citiem esi par nastu. Tāpēc ir tik svarīgi atpazīt epileptiskās demences simptomus, zināt, kā palīdzēt cilvēkam, kas ar to sirgst, lai slimība nenovestu pie traģiskām sekām, kā tas notika ar Vinsentu van Gogu, kurš, nespēdams viens pats cīnīties ar nedziedināmo kaiti, izbeidza savu ciešanu pilno dzīvi ar pašnāvību.
Īsa Vinsenta van Goga biogrāfija
1851. gadā nelielā Nīderlandes ciematā Zundert par vīru un sievu kļuva mācītājs Teodors van Gogs (02.02.1822. – 26.03.1885.) un Anna Cornelija Carbentus (10.09.1819. – 1907.). 1852.g. 30.martā viņiem piedzima nedzīvs dēls, kuru saskaņā ar tradīciju nosauca par Vinsentu Williamu van Gogu (daudziem no šīs dzimtas deva vārdu Vinsents). Pēc gada, 1853.g. 31. martā ģimenē piedzima vēl viens bērns, kuru nosauca mirušā brāļa vārdā. Par viņa dzīves pirmajiem gadiem nav zināms gandrīz nekas. No sešiem bērniem ģimenē tikai vienu nevajag apsaukt. Un tas ir tieši Vinsents. Nerunīgs un drūms viņš turas savrup no brāļiem un māsām, nepiedalās nekādās viņu spēlēs. Vinsentam patīk zīmēt. Kādu dienu zēnu pārsteidz veidojam no māliem ziloni, bet, kolīdz viņš pamanīja, ka tiek novērots, figūriņu tūdaļ samīcīja. Vinsentā jaušams kaut kas satraucošs. Viņam ir smags, pretrunu pilns raksturs, un viņš ļaujas vienīgi pats savām iegribām. Nejaukais raksturs izpaužas arī Komunālajā skolā, kuru viņš apmeklē kopā ar zemnieku un audēju dēliem.…