Izcilā holandiešu mākslinieka van Goga daiļrade ir ārkārtīgi produktīva. Šobrīd miljonos vērtētie darbi viņa dzīves laikā netika atzīti. Mākslinieks dzīvi pavadīja trūkumā un izolētībā, nepārtraukta dvēseles nemiera un iekšēju konfliktu plosīts. Tiek uzskatīts, ka izcilākos darbus viņš radījis, atrazdamies Sanremī psihiatriskajā slimnīcā, īsi pirms izdarīja pašnāvību, tā atbrīvojoties no neizdziedināmas psihiskas slimības un apziņas, ka ir par nastu citiem. Van Gogs pārdzīvoja smagu meklējumu ceļu, sava impulsīvā rakstura dēļ ilgi nevarēdams atrast vietu sabiedrībā, līdz tikai 1880. gadā 27 gadu vecumā nonāca pie atziņas, ka viņa aicinājums ir būt māksliniekam. Izvēlētajam ceļam viņš nodevās pilnībā, aizgūtnēm gleznojot visu, ko novēroja apkārtnē, bieži vien strādādams pāri saviem spēkiem. Tas izrietēja no viņa personības būtības: van Gogs bija enerģisks, karstasinīgs maksimālists, nesaticīgs saskarsmē, ideālists un citādi domājošais, tādēļ nesaprasts savrupa ceļa gājējs. Pārjūtīgā dvēsele lika viņam dziļi pārdzīvot dzimtajā pusē vērojamās sociālās grūtības – nabadzību, postu un smago darbu, bet reizē arī spēcīgi izjust visu skaisto dabas ainavās, ikdienas priekšmetos, krāsās un formās. Ar neizsīkstošu dzīvības enerģiju viņš spēja sīksti pretoties neveiksmēm un slimībai.…