Redze
Redzes analizatori uztver gaismas viļņus, tādejādi nodrošinot spēju redzēt. Ar redzes palīdzību dzīvnieks nosaka priekšmetu krāsu, formu, izmēru, kustības ātrumu un virzienu, attālumu līdz tiem, kā arī orientējas telpā. Krāsas tiek uztvertas ar acs tīklenes jutīgajām šūnām: nūjiņām un kolbiņām. Nūjiņas un kolbiņas ir it kā divi atsevišķi redzes aparāti. Nūjiņas nodrošina spēju redzēt krēslā, - tās rada bezkrāsainas redzes sajūtas. Kolbiņas ir dienas redzes orgāns, kas rada krāsainas redzes sajūtas. Ņemot vērā acs tīklenes anatomisko uzbūvi, var pieņemt, ka krāsu sajūta suņiem ir attīstīta visai vāji, bet melnbaltā redze – labāk. Vilkiem un citiem nakts dzīvniekiem starp nūjiņu, kolbiņu slāni un pigmentu šūnām atrodas kristālu jeb pavedienu slānis. Nonākot uz šī slāņa gaismai, notiek atstarošanās, ar ko izskaidrojama dzīvnieku acu spīdēšana.
L. P. Sabanjevs savā slavenajā grāmatā „Medību dzīvnieki” (1892) izsaka savas domas par vilku redzi. Viņš uzskata par kļūdainu daudzu zoologu apgalvojumu, ka vilkam ir ļoti laba redze. L. P. Sabanjevs raksta: „Dienā vilka redze nebūt nav labāka vai spēcīgāka par parasta sēta suņa redzi, un pat atpaliek no laiku redzes spējām. Pats spilgtākais pierādījums tam, ka mīts par vilku neparasti spēcīgo redzi ir kļūdains – medījot vilkus ar dzinējiem, vilks pienāk pie nekustīgi stāvoša mednieka dažu soļu attālumā, un pat nelielā attālumā nespēj atšķirt cilvēku no krūma vai koka stumbra.”.
Informācija par vilka redzes orgānu uzbūvi un funkcionalitāti līdz pat mūsdienām ir bijusi diezgan nepilnīga. Jaunākie pētījumi liecina, ka vilkam tomēr ir ļoti laba redze. Turklāt, atšķirībā no suņa, kam parasti ir vāji attīstīta tālredzība, vilkam tā ir labi attīstīta. To savos novērojumos apstiprina N. A. Zvorikina (1936) un V. V. Kozlova (1966), kuras uzskata, ka: „...vilka redze atšķiras ar tālredzību. Vilki lielā attālumā pamana tuvojošos medniekus un viņu aprīkojumu (slēpes, ieročus, karodziņus)”. Neapšaubāmi, vilkam ir ļoti asa redze. Veicot novērojumus savvaļā, ir noskaidrots, ka plēsējs pamana pat nenozīmīgas reljefa izmaiņas, kuras radījuši lamatu uzlikšana, slēpju pēdas utt., pat tad, ja šīs izmaiņas daļēji aizsedzis pirmais sniegs vai putenis. Viena no vilka redzes īpatnībām ir spēja acumirklī uztvert kustību. Pārsvarā visi dzīvnieki kustīgus priekšmetus uztver, kā briesmu signālus, bet vilki un citi plēsēji – kā zīmi par iespējamo medījumu. „...Gan meklējot dzīvniekus barībai, gan sajūtot briesmas, vilki reaģē uz mazākajām kustībām. Piemēram, medniekam, kurš tērpies maskēšanās tērpā un nekustīgi stāv, atliek tikai nedaudz pagriezt galvu vai pasniegties pie šautenes aizslēga, kad viņam pretī mierīgi nākošais vilks strauji metas sānis vai atpakaļ.” (V. V. Kozlovs, 1966).
…
