Viljams Šekspīrs ir viens no izcilākajiem un mītiskākajiem renesanses laika rakstniekiem. Vispirms jau viņš bija dēls laikam, kurā viņš dzīvoja un pēc tam arī visam renesanses laikmetam. Es pieminēju Šekspīra mītisko tēlu. Jā, manuprāt, katrs sevis cienīgs literāts, Šekspīra darbu cienītājs vai vienkārši izglītots un mūsdienīgas informācijas ieinteresēts cilvēks zinās par dažādiem nostāstiem, kas saistās ar Šekspīra dzīvi un darbiem.Par piemēru varu minēt teoriju par to, ka Viljams Šekspīrs nemaz nav eksistējis, ka Frānsiss Bēkons- politiķis, filozofs, karalienes Elizabetes galma loceklis- ir Šekspīra lugu autors. Es par to būtu vismazāk tiesīga spriest- neesmu ne vēsturniece, ne literāte-, taču man domāt, ka vēsture nevarētu būt pieļāvusi tik apjomīgu kļūdu. Pastāv arī šaubas par rakstnieka seksuālo orientāciju. Un, apstājoties pie šī jautājuma, vēlētos izteikt neapmierinātību par šādu personīgās dzīves “izķidāšanu”. Vai maz ir svarīgi runāt par to, vai kāds ir vai nav ar pareizu (un kā vispār var notspraust mērauklu pareizajam un nepareizajam?) vai nepareizu seksuālo orientāciju. Šekspīrs tiešām ir bijis lieslisks sava laika izpratējs, kas to (laiku) ir mācējis literāri skaisti saaust vārdu virteņu tīklos, kurus vēl joprojām apspīd Saule.
Mana referāta nosaukums ir “Viljams Šekspīrs. Teātris. Renesanse”. Un mana referāta uzdevums ir iztirzāt, kāds īsti bija Šekspīra laika teātris. Ir grūti runāt par teātri Šekspīra laikā kopumā. Nenoliedzami, uz to vislielāko iespaidu Eiropā (citas pasaules daļas neaplūkošu) ir atstājusi renesanse, taču teātra attīstība Eiropas valstīs ir notikusi ar dažādām tendencēm, gausākiem vai ātrākiem soļiem. . Par referāta tēmu izvēlējos teātri tāpēc, ka mani piesaista skatuves māksla, it īpaši- dejošana. Protams, tas ir savādāk nekā spēlēt teātri, taču arī dejai sveša nav plastika, grimase, spēja izteikt sevi. Es ļoti labi zinu, kā cilvēks jūtas uz skatuves. Vismaz tā ir ar mani. Man ir tāda sajūta, ka es pilnīgi pārvēršos skatītāju priekšā: es zinu, ko viņi no manis gaida un zinu, ka nedrīkstu viņus pievilt, tādēļ es atdodu visus savus spēkus priekšnesumam un nedomāju ne par ko citu. Manī mājo divi cilvēki: viens ir tas parastais, mierīgais, piezemētais, bet otrs- kustīgais, plastiskais, ambiciozais skatuves cilvēks……
