Viljama Šekspīra traģēdijas "Hamlets" analīze

Traģēdija „Hamlets” sarakstīta ap 1600.-1601. gadu. Tās pamatā ir sena dāņu teika. Šī luga aizsāk Šekspīra daiļrades traģisko - otro posmu.
16. un 17. gadsimta mijā angļu sabiedrībā valdīja zināms satraukums. Lielākā sabiedrības daļa izjuta dziļu vilšanos, jo karalienes Elizabetes valdīšana, kas tik daudzsološi aizsākās pirms 45 gadiem un viesa cilvēkos ticību renesanses humānisma ideju uzvarai Anglijā, izvērtās par despotisku patvaldību un beidzās praktiski ar šo ideju sabrukumu. Tā kā karalienei Elizabetei nebija bērnu, troni mantoja Elizabetes kādreizējās sāncenses skotu karalienes Mariias Stjuartes dēls Jēkabs, kas bija uzaudzināts protestantu ticībā. Dotajā situācijā karaļa varas maiņa nozīmēja arī Tjūdoru karaļdinastijas maiņu un līdz ar to arī pavērsienu visas valsts dzīvē. Troņmantnieka Jēkaba vārds bija ārkārtīgi populārs sabiedrībā, kura tagad visas valsti neatrisinātās problēmas cerīgi saistīja ar jauno valdnieku. Tāpēc noskaņas ziņā „Hamlets” sasaucas ar Anglijā valdošo gaisotni. Pat vēl vairāk - daudzi Šekspīra laikabiedri saskatīja Jēkabā Hamleta prototipu. Šādam uzskatam pamatā bija arī dažas vēsturiskas sakritības.
Tāpat kā Hamleta tēvu, arī Jēkaba tēvu - skotu augstmani Darnleju, nogalināja sazvērnieki, ko vadīja cits augstmanis - lords Botvels. Trīs mēnešus pēc sava otrā vīra nāves Marija Stjuarte apprecējās ar lordu Botvelu. Šie notikumi, protams, šokēja plašu sabiedrību. Kaut gan Jēkabs bija tikai gadu vecs, kad tie risinājās, vēlāk plaši sabiedrības slāņi tieši Jēkabā saskatīja patiesības un taisnīguma atjaunotāju Britānijā līdzīgi Hamletam Dānijā.

…