Plūdonis 45 gadus ilgajā rakstnieka darbības laikā, kura sākas ar Jaunās strāvas periodu, bet nobeidzas ar fašistiskas diktatūras gadiem, ir nogājis garu un sarežģītu daiļrades ceļu: no demokrātisku centienu paudēja viņš kļuvis par Ulmaņa režīma slavinātāju. Svārstības un nenoteiktība viņa pasaules uzskatā un sabiedriskajā darbībā rada trūkumus un neskaidrības arī viņa literārajos darbos. Plūdoņa sacerējumus, kas radušies buržuāziski demokrātiskās revolūcijas posmā, raksturo emocionāli spēcīgs saturs un liela formas meistarība. Dzejniekam novēršoties no tautas cīņām un centieniem, apsīkst arī viņa literārās spējas, un vēlamie darbi, īpaši buržuāziskās Latvijas laikā sarakstītie, ir nenozīmīgi.
Visvērtīgākais Plūdoņa atstātajā literārajā mantojumā ir viņa meistariski uzrakstītās poēmas, balādes, daļa lirisko dzejoļu un prozas tēlojumu („Selgā”, „Mazā Anduļa bērnības atmiņas”). Šie darbi pauž darba tautai tuvas demokrātiskas idejas un atklās daudz laikmeta dzīvei raksturīgu, spilgtu ainu.
Plūdoņa labākajiem darbiem raksturīgs reālistisks tēlojums, viņa daiļrades metodē daudz romantisma elementu. Poēmas un balādes Plūdoņa reālisms savijas ar progresīvo romantismu, turpretī viņa prozas tēlojumi ir reālistiski. …
